Vienkāršāks dievnams kā ticības pārbaudījums

2008. gada 10. septembris 14:33

Skaitliski maza, bet stipra draudze

Nezinātājs Aizkraukles luterāņu baznīcu droši vien saistītu ar dievnamu Aizkraukles pilsētā (tā pilns nosaukums gan ir Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskā baznīca — I. S.). Patiesībā tas ir dievnams Rīgas Daugavpils šosejas malā — 85 kilometru attālumā no Rīgas. Ikdienas rūpes nolikuši malā, katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā šurp dodas Aizkraukles un Skrīveru pagasta ļaudis.

— Oho, kāda skaista puķudobe, — izkāpis no autobusa, jūsmo mācītājs Valdis Baltruks, — pagājušajā reizē te tādas vēl nebija!
Pirms tam viņš jau paspējis novadīt dievkalpojumu Koknesē, aizbraukt līdz Skrīveru dzelzceļa stacijai, kur gaida vairāki draudzes locekļi, un atvest viņus uz baznīcu.
Nekādu problēmu

Aizkraukles luterāņu draudze skaitliski nav liela — ap 60 cilvēku. Parasti baznīcu apmeklē ap 20 — 30 cilvēku, bet svētku reizēs dievnams ir pilns. Taču ticības stiprums ne jau skaitļos mērāms — šāda pārliecība rodas pēc sarunas ar enerģijas pārpilno draudzes vecāko Jāni Lapiņu. Kad viņam jautāju, kādas draudzē lielākās problēmas, draudzes vecākais bez vilcināšanās atbild: “Nekādas! Varbūt mums nemaz nav vajadzīgs, lai būtu labāks dievnams, būtībā tas ir mūsu ticības pārbaudījums. Mums ir jākalpo Dievam. Ko līdz, ka, piemēram, Rīgā ir uzcelts dievnams, kurš spīd un laistās un tajā apgrozās smalki ļaudis, taču ticības līmenis tur ir zems.”
Runājot par tradīcijām draudzē Jānis Lapiņš stāsta par Agates mielastu. Tā ir kopīga pasēdēšana kopā ar draudzes locekļiem un mācītāju pie tējas tases, kad var izrunāties no sirds. “Tie ir vārdos neizsakāmi emocionālā pacēluma brīži un garīguma pilnas sarunas”, saka draudzes vecākais.
Jāņa Lapiņa Aizkraukles baznīcas vēstures zināšanu apjoms vedina domāt, ka viņš ir vēsturnieks. Viņš stāsta gan par bīskapa Meinarda laikiem, gan par Indriķa hroniku. Patiesībā draudzes vecākais ir jurists un strādā Rīgā.

Tornī ietriecas lidmašīna

Aizkraukles luterāņu baznīca celta 1680. gadā. Dievnams daļēji nopostīts 1706. gadā un laika gaitā vairākkārt pārbūvēts. Pēdējo reizi tas kapitāli pārbūvēts 1899. gadā. Pārbūves projektu izstrādājis arhitekts G. Krons. Rezultātā baznīcas telpas ievērojami palielinājās, tā kļuva greznāka un atbilstoši tam laikam arhitektoniski bagātāka. Baznīca cietusi Pirmā pasaules kara laikā, kad sadegušas ērģeles. Arī Otrais pasaules karš dievnamu nav taupījis. Domājams, kāds krievu pilots kunga dūšā nav pamanījis torni un to sašķiebis, ietriecoties tajā ar lidmašīnu, kas pēc tam iekritusi Daugavā.
Taču savulaik drāšu fabrikā gatavotais zvans skan vēl tagad. Kara laikā to nepārkausēja lodēs, jo uzskatīja, ka tas ir sliktas kvalitātes. Baznīcas tornis iztaisnots 1995. gadā. Gadu vēlāk baznīcai nomainīts jumts. Baznīcas altārglezna “Kungs palīdzi mums, mēs grimstam!” ir pēdējais ievērojamā meistara Augusta Annusa darbs Latvijā.
Lai kādi laiki pāri gājuši, ar draudzes locekļu pašaizliedzību baznīca nav izpostīta.
Līdz Koknesei trīs dziesmas — Tas bija apmēram pirms diviem gadiem, Adventa laikā, kad mācītājs man palūdza muzikālā fona radīšanai dievkalpojumā spēlēt sintezatoru, — stāsta koknesiete Ausma Markava. — Un tā es divreiz mēnesī braucu uz Aizkraukles baznīcu. Tik silti un sirsnīgi joprojām kā šajā draudzē reti kur esmu uzņemta. Te jūtos kā savējā. Esot šeit, aizmirstas gan slimības, gan nebūšanas. Savulaik Skrīveros vadīju sieviešu kori, un te es satieku arī vairākas savas dziedātājas. Ne reizi vien mani mājās ved draudzes locekļi. Tad ceļu no baznīcas līdz Koknesei mērām dziesmu garumā. Iznāk trīs dziesmas. Jānis jau visu dziesmu grāmatu zina no galvas, arī viņa māte, “Baltābeles” dalībniece, ir braša dziedātāja. Tad nu esam “dziedoša automašīna”. Esmu ievērojusi, ka dievkalpojumu apmeklētība pēdējā laikā pieaugusi. Pirms diviem gadiem uz dievkalpojumu atnāca ap desmit cilvēku, bet, piemēram, pēdējā dievkalpojumā 7. septembrī baznīcā bija 47 dievlūdzēji.

Labais gariņš

Nesen ceļu uz baznīcu sākusi mērot arī skrīveriete Spodra Kokaine. Viņai patīk gan draudzē valdošā atmosfēra, gan mācītāja Valda Baltruka sprediķi. Tāpat kā citi draudzes locekļi Spodras kundze labprāt baznīcā dežurē — tas nozīmē, ka dievkalpojuma dienā dežurante dievnamā ierodas divas stundas agrāk, saliek vāzē ziedus, noslauka putekļus. — Baznīcas labais gariņš ir Jāņa māte, bet pats Jānis — mācītāja labā roka, — saka skrīveriete.

Mana baznīca

Uz dievkalpojumiem divreiz mēnesī dodas arī vairāki aizkrauklieši. — Tā ir mana baznīca, es te patiešām jūtos kā dievnamā, — saka draudzes padomes locekle Astrīda Līdaka. Te es esmu iesvētīta, te kristīti mani bērni. Laikam jau vecajām baznīcām ir īpaša aura, to savulaik esmu jutusi arī Koknesē. Dieva tuvums te ir jūtamāks. Es draudzes padomē vairāk veicu organizatoriskos pienākumus. Kā varu, palīdzu draudzes vecākajam. Savulaik mums bija problēmas, bet nu esam kļuvuši par stipru draudzi.

Staburags.lv ARHĪVS

Vienkāršāks dievnams kā ticības pārbaudījums

Kategorijas