Dvēsele kā balta lapa, kura atkal jāapraksta

2008. gada 12. septembris 11:27

Gunita Krievāne ir limbažniece — tur pavadīta bērnība, absolvēta vidusskola un iemīlēta deja. No 1991. gada Gunitas kundzes ģimene dzīvo Jaunjelgavā, un kopš tā laika viņa vada vairākus deju kolektīvus. Nu jau astoto gadu Gunita Krievāne ir arī kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja, organizē un vada daudzus kultūras pasākumus. Tie vienmēr ir emocionāli un interesanti, jo Gunita katram sarīkojumam izvēlas atbilstošu programmu. Viņas prasme katram gadījumam un cilvēkam atrast īstos vārdus un radīt svētku izjūtu ir apbrīnojama. Jaunjelgavieši to zina, tāpēc, kad notiek kāds pašmāju pašdarbnieku sarīkojums, zāle ir skatītāju pilna.

Pirmā autoritāte — deju skolotāja

— Kad pati sākāt dejot?
— Jau no 1. klases un dejoju visus skolas gadus. Mana deju skolotāja bija slavenā Taisa Aruma, viņa māca dejot joprojām un ir Limbažu kultūras nama vadītāja. Tieši skolotāja Taisa mani rosināja kļūt par deju skolotāju. Viņa ir apbrīnojama un manai radošajai izaugsmei devusi ļoti daudz.

— Kā kļuvāt par kultūras darbinieci?
— Piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Kaut gan tūlīt pēc vidusskolas apprecējos un piedzima bērni, abi ar vīru un arī mazie, kad paaugās, dejojām. Un tad mani uzaicināja strādāt vietējā kultūras namā. Dzīve mani “iešūpoja” kultūras darbam un pamazām vien šai jomai atdevu ne tikai mazo pirkstiņu, bet visu roku. Šis darbs man sāka interesēt arvien vairāk, tāpēc par citu profesiju nedomāju.
Nevienu nepierunā

— Kādi vēji jūsu ģimeni “atpūta” uz Jaunjelgavu?
— Vīrs bija mežsaimnieks, un Jaunjelgavā viņam piedāvāja darbu un dzīvokli, kas mums bija ļoti vajadzīgs. Es pat nezināju, kāda šajā pilsētā ir kultūras dzīve. Mani sameklēja kultūras nama vadītāja Dace Kuršinska un uzaicināja mācīt mazos “Kodoliņa” dancotājus. Viņiem toreiz bija pieci, seši gadi, dejot mācīju arī bērnudārzā, un tā mēs sākām. Tagad viņiem ir jau 22 vai 23 gadi, un visi no Jaunjelgavas ir aizgājuši plašajā pasaulē. Daudzi ir arī ārzemēs. Tā sagadījies, ka neviens no viņiem vairs nedejo. Paši atzīst, ka nespēj strādāt ar citiem vadītājiem. Varbūt tāpēc, ka es savus dejotājus uztveru individuāli un man ar viņiem ir tik personiskas attiecības kā ar saviem bērniem.

— Kā saviem kolektīviem izvēlaties dejotājus?
— Nekādu īpašu atlasi neveicu. Ir tā — bērns grib dejot, un es viņu ņemu! Protams, saskaņojot ar vecākiem. Jaunieši paši mani atrod, atnāk un saka: “Es vēlos dejot!”. Vienīgi tīņu vecumā vairums bērnu nevēlas dejot. Ir gadījumi, ka tajā laikā dejas vairs neinteresē, bet pēc pāris gadiem viņi kolektīvā atkal atgriežas. Es nevienu pierunāt negribu, lai paši izvēlas, jo pusaudžiem ir savs dzīves skatījums, un es necenšos to mainīt pārliecinot. No pieredzes zinu, ka tīnim par jaunieti jākļūst pašam ar visiem saņemtajiem un bieži vien pelnītajiem “puniem”. Ar varu nevienu nespiežu, jo panākumu tad nav. Bērns dejo negribīgi, un kolektīvam tas traucē, tāpēc mums ir labāk bez tādiem dejotājiem.

— Tagad Jaunjelgavas “Kodoliņu” pazīst daudzviet. Vai tas viegli panākts?
— Esam vienmēr piedalījušies visos Dziesmu un deju svētkos, kopš te strādāju — sešos. Dejojam daudz, katru darbdienas pēcpusdienu. Patlaban “Kodoliņa” mazo, bērnu un jauniešu kolektīvā kopā ir ap 90 dalībnieku. Dejojam no sirds. Ja bērniem dejošana patīk, tad ir arī panākumi. Mums ir daudz apbalvojumu un suminājumu, draudzējamies arī ar citiem deju kolektīviem dažādās Latvijas vietās. Būtiski ir arī tas, ka mēģinājumi notiek kultūras namā, jo dejotāji jūt īpašo auru, kāda valda šajā senajā zālē.

Meklē īstos vārdus

— Jums labi padodas arī citu kultūras pasākumu organizēšana. Kur rodat iedvesmu?
— Katrs sarīkojums ir pārdzīvots jau iepriekš. Es vienmēr atceros, ka dejošana ir vairāk vaļasprieks, bet pilsētas kultūras dzīves organizēšana ir mans tiešais darbs, un tas ir jādara godam. Ir gadījumi, kad īstais risinājums rodas neilgi pirms pasākuma. Lielajos sarīkojumos, piemēram, godinot “Labās zvaigznes”, vārdi, kurus katram saku, ir meklēti un dvēselē ieskanējušies. Ir labi, kad jārunā par pazīstamu cilvēku, taču arī tad jāatrod cilvēka būtības kodols, un ne vienmēr tas ir viegli izdarāms.
Lasu grāmatas, izmantoju dzeju un ievērojamu autoru aforismus. Mana mīļākā grāmata iedvesmas meklējumiem patlaban ir Alda Bērziņa “Pārdomu pasakas”, izmantoju arī Anselma Grīna darbu “Eņģeļi dvēselei”, sirdi silda Kornēlijas Apškrūmas vārsmas, kuras cilvēkiem ļoti patīk. Izmantoju arī atziņas no latviešu tautas bagāto tradīciju pūra.

Īpaši ļaudis

— Kādos vēl kolektīvos pati piedalāties? Kā vērtējat pašdarbību?
— Darbojos kultūras nama amatierteātrī un dziedu šlāgeransamblī. Gribējām nodibināt kori, taču neizdevās. Kultūras namā darbojas 14 kolektīvu, tāpēc, domāju,   katrs aktīvs jaunjelgavietis var atrast sev piemērotu pašdarbības “lauciņu”.
Strādājot kopā ar Daci Kuršinsku, pārliecinos, ka pašdarbnieki, vienalga — dejotāji, dziedātāji vai teātra cienītāji, ir īpaši ļaudis. Viņi ir kulturāli, radoši, dzīvespriecīgi un izpalīdzīgi — kā viena liela ģimene. Piemēram, visi mani dejotāji ir labi sportisti, jo fiziski vāji attīstīts bērns nemaz nevar izturēt mēģinājumu slodzi. Lielākā daļa no viņiem mācās arī mākslas vai mūzikas skolā. Jau no bērnības viņi kļūst par nozīmīgu kultūras dzīves sastāvdaļu, lai kur viņi arī vēlāk dzīvotu un kādu profesiju izvēlētos, kultūras cilvēka stīga viņos skanēs vienmēr.
Galvenais, lai pašdarbnieki, īpaši bērni, kolektīvos labi justos un uzticētos vadītājam. Man daudzreiz gan jāuzklausa noslēpumi, gan jādod padoms, un šīs sarunas paliek tikai manā un stāstītāja ziņā. Es ar saviem audzēkņiem varu izrunāties kā ar pašas bērniem, kuri arī dejoja manos kolektīvos. Tā mēs bijām kopā arī vakarstundās, un meita un dēls neizjuta mātes trūkumu. Bērni mani vienmēr ir atbalstījuši.

— Vai Jaunjelgava ir kļuvusi par jūsu otrajām mājām?
— Tā varētu teikt, kaut Limbaži man tomēr tuvāki. Kad aizbraucu apciemot savējos, jūtu — esmu mājās, kur mani vienmēr gaida. Taču, ja man piedāvātu darbu citur, es no Jaunjelgavas gan tagad negribētu iet projām. Tas, domāju, ir pilsētas sabiedrības un kolēģu nopelns.

“Uzlādē” jūra

— Varbūt esat darbaholiķe?
— Daļēji, jo darbdiena pat vakarā vai pēc balles nekad nebeidzas ar kultūras nama durvju aizvēršanu. Domas par nākamo sarīkojumu vienmēr ir prātā. Gadās, ka ideja dienām nerodas un nerodas, līdz pēkšņi tas rozā mākonītis parādās, “jāparauj tikai aiz diedziņa”, un viss kārtībā! Kad “ūdens smeļas mutē”, arī tad rodas vislabākās idejas. Vieni un tie paši pasākumi gadu gaitā jau sāk apnikt — Ziemassvētki, festivāls “Draugi”, “Labās zvaigznes” pasākums, Sveču dienas un senioru sarīkojums jau kļuvuši tradicionāli, taču tie nedrīkst būt vienādi. Tādēļ jaunas idejas arī jāmeklē. Tagad domājam par Teātra dienas pasākumu, kurā, iespējams, varētu skandēt tikai dziesmas no iestudētajām izrādēm. Pašlaik man prātā tikai Dzejas dienas.

— Kā jūs atpūšaties?
— Mājās, divatā ar runci Cēzaru, jo nu bērni jau projām. Atvaļinājumu pavadu pie jūras savā Limbažu pusē, kur apmetos kempingā “Meleki”. Jūra mani nomierina un “uzlādē”, tā ir vieta, kur spēki atjaunojas. Guļu teltī un klausos jūras viļņu šalkās. Jūra ir mana svētnīca, saņemu tās enerģiju un ļaujos jūras vējiem, kuri izpūš visu slikto un negatīvo, dvēsele paliek tīra kā balta lapa, kura atkal jāapraksta...

Staburags.lv ARHĪVS

Dvēsele kā balta lapa, kura atkal jāapraksta

Kategorijas