Skatlogā ierauga vijoli

2008. gada 20. septembris 00:01

Rīdziniece Kristīne Ozoliņa šogad sākusi strādāt par mūzikas skolotāju Mazzalves pamatskolā. Kolēģi teic, ka Kristīne ir ļoti sirsnīga un atsaucīga, pilna neizsīkstošas enerģijas, kuru viņa labprāt dāvā citiem.

Bērniem mirdz acis

— Esat rīdziniece. Kāpēc izvēlējāties strādāt Mazzalvē?

— Pareizāk būtu teikt — mazzalvieši izvēlējās mani. Te savlaik notika Rīgas skolēnu pils nometne un tā vienlaikus bija arī mana pirmā iepazīšanās ar šo vietu. Es šeit noteikti biju vajadzīga jau sen. Protams, Mazzalves skolā mūzikas stundas bijušas vienmēr, taču varbūt tām nav bijusi pievērsta tik liela nozīme. Man ļoti žēl, ka laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk. Taču tieši no laukiem bieži vien cēlušies pazīstamākie mūziķi, komponisti, aktieri. Viņiem ir bijusi iespēja mācīties, un sasniegt dzīvē ko vairāk. Laukos ir ļoti daudz talantīgu bērnu, kuriem diemžēl ne vienmēr ir iespēja attīstīt un kopt savu talantu. Īpaši mūzikā. Es redzu, kā viņiem mirdz acis uzzinot ko jaunu, nebijušu. Viņi smaida, un tā ir lielākā atzinība.

— Vai redzat atšķirību starp bērnu iespējām te un lielpilsētā?

— Protams, tā ir ļoti liela. Rīdziniekiem ir viss. Viņiem jau šķiet, ka neko vairs nevajag. Vienu dienu viņam ir hokeja, otru — kāds cits pulciņš, aiz stūra ir dziesmu studija, kāda izklaides vieta. Pusaudzis jūtas kā lielveikalā — plaukti pilni raibu un jauku preču un tu apjūc, nezini, kuru izvēlēties. Un ar laiku no izvēles pārpilnības iestājas apnikums. Šajā mirklī vislielākā loma ir vecākiem, kuriem jāpalīdz izdarīt pareizāko un vērtīgāko izvēli. Turpretī laukos tā ir krietni mazāka, tāpēc jādara viss iespējamais, lai bērni spētu attīstīt savus talantus.

Baidīja attālums

— Kā jūtaties gandrīz 100 kilometru attālumā no Rīgas?

— Te ir lieliski. Pagājušas pirmās trīs mācību nedēļas, un es ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka piekritu braukt te strādāt. Sākumā baidīja attālums, taču daudz patīkamāk ir nedaudz vairāk kā stundu braukt ar automašīnu pa laukiem, nevis divas stundas nīkt galvaspilsētas ielās sastrēgumos. Ikdienā pa Rīgu gan es, gan mana ģimene iet kājām vai brauc ar divriteņiem. Tā ir daudz lētāk un, galvenais, ātrāk. Te ik mirkli var just, cik sirsnīgi un mīļi ir kā kolēģi, tā arī bērni. Lielā skolā, lielā pilsētā šādu izjūtu nav.

Mazas klases

— Lauku skolā klasēs ir maz skolēnu. Vai tas atvieglo darbu?

— Protams, ar katru skolēnu var strādāt individuāli, un sekmes ir daudz labākas. Īpaši mūzikā. Lielā klasē grūti panākt, lai ik stundu tēmu saprastu pilnīgi visi. Ja klasē ir 30 skolēnu parasti trešā daļa skolotāja teikto mēdz “laist gar ausīm”. Ja klasē ir septiņi, astoņi bērni, iespējams sadzirdēt katru. Viņi ir tik dažādi!

Vairākas darbavietas

— Vai strādājat tikai Mazzalvē?

— Nē. Darbu man ir ļoti daudz. Rīgā darbojos vairākās privātās mācību iestādēs, pasniedzu privātstundas mūzikā.

— Vai bērniem patīk mūzika?

— Manuprāt, jā. Ir daudzi, kuri no tā kaunas. Piemēram, kā es, puika, dziedāšu? Kādam no vecāko klašu zēniem, kuram ir ļoti laba balss, piedāvāju dziedāt ansamblī. Pirmajā mirklī viņš kategoriski atteicās. Bet vēlāk, apdomājies, nepacietīgi virināja mūzikas kabineta durvis, lai paziņotu, ka pārdomājis. Protams, jāņem vērā arī “drauga sindroms”. Ja draugs teiks, ka to darīt nav vērts, pusaudzis visbiežāk paklausīs drauga, nevis vecāku un skolotāja teiktajam.

Sejā iezogas smaids

— Kas visvairāk pārsteidza, atbraucot uz laukiem?

— Man pirmajā mirklī bija ļoti smagi apzināties, cik tomēr ļoti daudz ir ģimeņu, kuras dzīvo diezgan trūcīgos apstākļos. Man sāp sirds un gribas palīdzēt katram, taču saprotu, ka nav iespējams. Taču ir lietas, ko varam darīt katrs. Bieži vien bērnu laimīgu dara nevis pieci lati, ko viņš var tērēt pēc saviem ieskatiem, bet jauka, interesanta, sirsnības un mīlestības pilna diena. Mēs taču varam izdarīt, lai rūpju vietā bērna sejā iezagtos smaids. Tas taču naudas izteiksmē nemaksās neko, bet bērns kļūs kaut uz mirkli laimīgāks un viņa dzīve gaišāka, viņš redzēs, ka ir vērts dzīvot.

— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?

— Man šķiet, ka tā ir mana misija šajā dzīvē — mācīt mūziku un palīdzēt visiem, kam vien to spēju. Protams, būtu muļķīgi apgalvot, ka nevēlos nopelnīt, tomēr tas nav pats galvenais.

Nesekmīgu audzēkņu nebūs

— Vai audzināt arī klasi?

— Jā, man šādu iespēju piedāvāja, un es piekritu. Manā pārziņā ir 6. klase. Jau pirmajā tikšanās reizē noteicu, ka nesekmīgu audzēkņu manā klasē nebūs. Tas nav viegli, taču bērni šo vēlmi respektē un mācās ļoti cītīgi. Tie, kam nav veicies, nedēļas beigās, šķiet, mazliet nobijušies, dažs pat lāgā negrib dot dienasgrāmatu. Esmu gan te tikai trīs dienas nedēļā, taču palieku ceturtdienu vakaros un varu palīdzēt bērniem tur, kur viņiem īsti nav veicies. Vecākiem reizēm pietrūkst laika bērniem, tāpēc skolotāja pienākums ir vairāk uzmanīt, lai bērns patiešām būtu izmācījies. Tikai izglītots cilvēks nākotnē spēs izcīnīt pietiekami labu vietu dzīvē. Ja būs vajadzīgs, kopā iesim pie priekšmetu skolotājiem un mēģināsim saprast, kāpēc radusies neapmierinoša atzīme.

Ārzemnieki bērnus vairāk lutina

— Vai esat strādājusi arī ārvalstīs?

— Jā. Biju Lielbritānijā, Norvēģijā un ASV. Pieskatīju bērnus un mācīju viņiem mūziku. Ja salīdzina izglītības sistēmu Lielbritānijā un pie mums, tad tur tā ir gluži vai bērnu spēle. Man bija privātskolnieks, kurš mācījās 5. klasē labā skolā. Papētot viņa mācību burtnīcas atklāju, ka tajās ir ļoti daudz kļūdu, un uzdevumi, salīdzinot ar tiem, ko risina attiecīgā vecuma mūsu bērni, ļoti vienkārši. Līdzīgi ar arī ASV un Norvēģijā. Mēs esam ļoti stigri pret bērniem un izglītību. Ārzemes tas ir citādi. Visie bērni ir īpaši. Taču mēs esam pieraduši bērnus “pamest” bērnudārzā vai skolā un traukties savās gaitās. Turklāt mēs vēlamies, lai viņiem būtu lieliski sasniegumi. Ārzemes tas ir citādi. Bērni dzimst gados vecākiem cilvēkiem, kuri jau izveidojuši karjeru, nodrošinājuši sadzīves apstākļus un visu savu brīvo laiku var pilnībā veltīt bērniem. Gadījumi, kad piedzimst bērns 18, 19 gadu vecumā, ir retums.

Bērnībā nerunā, bet dzied

— Kā jūs pati atradāt ceļu uz mūzikas pasauli?

— Mamma man stāstīja, ka agrā bērnībā es neesot vis runājusi, bet dziedājusi. Man bija četri gadi. Abas gājām gar mūzikas instrumentu veikalu. Es esot apstājusies pie skatloga, ilgi skatījusies un tad paziņojusi, ka vēlos spēlēt vijoli. Jau pēc gada mācījos mūzikas skolā. Vēlāk, kad mācījos skolā, brīvā laika man nebija nemaz. Bija jāmācās spēlēt vijoli, jāiet uz deju nodarbībām un baseinu peldēt. Citas klasesbiedrenes pēc stundām gāja sēdēt kafejnīcās, bet es — uz nodarbībām. Taču to ne mirkli neesmu nožēlojusi. Man pat šķiet, ka būtu spējusi paveikt vēl vairāk. Man bija ļoti viegla galva un daudz ko spēju paveikt bez mācīšanās. Arī šobrīd ļoti vēlos mācīties. Mācos maģistrantūrā. Vēl jāuzraksta maģistres darbs.

— Vai par mūziku interesējas arī jūsu bērni?

— Dēls Pauls nule sāka mācīties čella spēli. Jau bijušas pirmās divas nodarbības. Mēs ilgi domājām, kādu instrumetu izvēlēties. Vijoli viņš nevēlējās, spēlēt klavieres es viņam iemācīšu pati. Pūšamos instrumentus es īsti neizprotu un nemācēšu palīdzēt apgūt. Ieminējos par čellu. Bijām operā. Sēdējām pie pašiem instrumentiem un vērojām. Tā nu izvēlējāmies čellu. Čells ir grūts instruments, jo viss balstās tikai uz dzirdi, taču mēs tiksim ar to galā.

Arī meitai Annai patīk mūzika, viņa labprāt klausās un dzied klusiņām līdzi savā nodabā.

Muzicē pati

— Kādu mūziku klausāties brīvajā laikā?

— Tas atkarīgs no garastāvokļa un iespējām. Taču, ja ir laiks, neklausos ierakstus, bet vislabprātāk muzicēju pati. Uz klavierēm spēlēju kādu klasiķu skaņdarbu, kaut ko no Mocarta, Bēthovena, no mūsējiem — tuvs ir Imants Kalniņš.

— Vai spēlējat arī vijoli?

— Protams, man ir skolnieki, kuriem jāmāca šī instrumenta spēle. Taču ir brīži, kad ļaujos emocijām un spēlēju. Reiz pie manis uz mājām atnāca bērnudārza vecuma bērni, kuriem mācīju mūziku. Tad viņiem demonstrēju vijoli. Kamēr spēlēju, viņi sēdēja kā sastinguši un uzmanīgi klausījās. Viņi bija mūzikas pārņemti. Mūzikai ir tāda brīnumaina vara pār cilvēkiem. Ne velti ir īpaša mūzikas terapija, kas daudziem cilvēkiem palīdz pārvarēt dažādas grūtības.

— Kā pavadāt brīvo laiku?

— Darbdienās brīvu mirkļu gandrīz nav, tāpēc brīvdienas cenšos pavadīt kopā ar bērniem. Ejam uz baseinu, daudz laika pavadām mežā, svaigā gaisā. Labprāt skrienu. Īpaši tad, ja ilgāku laiku esmu pavadījusi sēdus. Ļoti labprāt gatavoju ēdienu. Ja tikai bērni būtu čaklāki ēdāji... Vēl man ļoti patīk adīt.

VĀRDS, UZVĀRDS: Kristīne Ozoliņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1974. gada 12. marts, Saldus.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola.
NODARBOŠANĀS: Mazzalves pamatskolas mūzikas skolotāja.
ĢIMENE: meita Anna Nikola (divi gadi), dēls Pauls (astoņi gadi).
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: Kulinārija un peldēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Skatlogā ierauga vijoli

Kategorijas