Vajag jaunu dziesmu

2008. gada 25. septembris 00:01

Smaidīgs, starojošs — tāds “Staburaga” durvis vēra Pekinas olimpisko spēļu dalībnieks soļotājs vietalvietis Igors Kazakevičs.

Pirmā saruna ar Igoru “Staburagā” tapa neklātienē jau pirms olimpiādes, vien fotogrāfijās redzētais sportists dzīvē gan šķiet jaunāks par saviem gadiem — kā no skolas sola nācis. Taču sarunā gara stiprums, pamatīgums un raksturs jūtams. Tikšanās ar Igoru bija kārtējais apliecinājums, ka patiesi inteliģenti un gudri cilvēki ir ļoti vienkārši un pat kautrīgi.

Ir pagājis mēnesis kopš Igora Kazakeviča starta Pekinā, nu viss domās sakārtots pa “plauktiņiem”, un mūsu sarunas galvenā tēma ir par olimpiādes atskaņām.

Labo personisko rekordu

Kad 8. augustā bija olimpiādes atklāšana, Igors vēl bija Šveicē, treniņnometnē, un atklāšanas ceremoniju vēroja televīzijā. Vēl 16. augustā Igors baudīja Šveices sniegu, pēc tam ielidoja Latvijā, kur bija 30 grādu karstums, pēc divām dienām, 20. augustā, jau bija Pekinā, kur bija vēl karstāks. Taču nākamajā dienā uzlija lietus, soļotājai Jolantai Dukurei tieši todien iegadījās starts (viņa, tāpat kā soļotājs Ingus Janēvics, kurš startēja 50 kilometru soļojumā, ieguva 42. vietu.) Igors startēja nākamajā dienā pēc mūsu laika — ap četriem no rīta. Starta sākumā termometra stabiņš rādīja 19 grādu, mitrumu — 97 procenti, finišā — 31 grādu un 57 procentus. Igoru nebija iespaidojušas ne krasās temperatūras maiņas, ne pulksteņa rādītāju pagriešana. Ilgāku laiku bijis Ingus Janēvica ēnā, pēc olimpiādes viņš lika par sevi runāt. Un kā nu ne! Olimpiādē izcīnīta 16. vieta ar rezultātu 3.52:38, turklāt kārtējo reizi labojot savu personisko rekordu, kam, salīdzinot ar pagājušo sezonu, “nomestas” septiņas minūtes!

Cerēja uz 12. vietu

Pēc starta Igors nemaz nejutās noguris (tāds bija tikai nākamajā dienā). Šķiet, viņš tikai tā pa īstam bija pamodies un gatavojās pamatīgai soļošanai, kad kilometri jau bija “beigušies”. Ne velti viņš saka: mana īstā distance ir 100 kilometru. Tikai pēc starta Igors atklāj, ka cerējis tikt labāko 12 soļotāju pulkā, jo tad būtu nodrošināts simtprocentīgs Latvijas olimpiskās vienības atbalsts. Personīgo rekordu gan nebija gaidījis. Pat iesoļojot stadionā, viņš nezināja, kurā vietā ir — to uzzināja tikai 20 metru pirms finiša, bet, tad jau konkurentus vairs apsteigt nevarēja! Distancē gan bija tablo, bet tur parādījās dati par to, cik apļu palicis, cik piezīmju un kopējais laiks. Vietu diemžēl tur nerādīja. Kas zina, varbūt tad būtu “aizsoļojis” arī līdz 12. vietai.

Kārtīgi jāizguļas

— Pēdējie trīsarpus gadi bija mērķtiecīga gatavošanās Pekinai, — saka soļotājs. Viņš gan uzskata, ka nekā īpaša viņa gatavošanās programmā nav. Tā kā viņš pats sev ir treneris, strādā pēc izstrādātiem treniņplāniem (ir krievu un franču variants). Mēnesī nostaigāts ap 1000 kilometru, sportists ievēro sabalansētu diētu — uzturā lieto vairāk olbaltumvielu, mazāk — ogļhidrātu, pusdienās dažkārt iztiek tikai ar proteīnu dzērienu. Un galvenais — kārtīgs miegs, jo, ja neizguļas, tad arī nav atpūties.

— Starp citu, man vēl kā soļotājam ir liekais svars, tā ka rezerves rezultātu uzlabošanai ir, — smej Igors.

Pirms olimpiādes Igors trenējās Vācijā un vēl mēnesi Šveicē. Gribējis, lai būtu vairāk masāžu, bet tas ir dārgi, labi, ka Aizkraukles rajona padome finansiāli palīdzējusi (raksta tapšanas brīdī uzzinājām, ka Aizkraukles rajona padome Igoram Kazakevičam piešķīrusi naudas balvu arī par startu Pekinā — aut.). Gatavošanos olimpiādei materiāli atbalstīja arī Latvijas Olimpiskā vienība.

Kopības izjūta

Dzīve olimpiskajā ciematiņā Igoram likās jauka. Laipna apkalpošana, ēd, ko gribi.

Todien, kad viņš startēja, Māris Štrombergs ieguva zelta medaļu. Tas bija ļoti sirsnīgs vakars. Visi latvieši izgājuši no istabiņām pagalmā un līksmojuši kopā kādu pusstundu. Tāda vārdos neizsakāma kopības un sirsnības izjūta!

Noslēguma ceremonija gan neradījusi gandarījumu. Skatītājiem tā bija interesanta, bet sportistiem — nīkšana betona gaitenī.

Dzīve ārpus ciemata gan nesajūsmināja. Reiz ar draugiem pabraukuši dažus kvartālus ar metro. Pēc tam nevarējuši atkauties no suvenīru tirgotājiem. Saprastu vēl, ka viņi piedāvātu suvenīrus ar olimpiādes simboliku. Tirgotāji sportistiem skrējuši pakaļ kādus 300 metru. Vienā no pēdējām dienām apmeklējuši arī suvenīrveikalu. Pārdošanā absolūti nepārdomāta sistēma. Ja izvēlies kādu suvenīru, jāiet pie kases pēc čeka. Izvēlies vēl kādu — ņem atkal čeku. Iepirkšanās beigās ar visiem čekiem vēl jāstāv apmēram 200 metru garā rindā, kur jānorēķinās par pirkumu. Tik daudz laika Igors negribēja zaudēt, tāpēc palika bez suvenīriem. Arī Ķīnas mūris palika neapskatīts, bet soļotājs par to neuztraucas — tik daudz televīzijā redzēts, it kā pats tur jau reiz bijis.

Dažādas mentalitātes

Olimpiādes laikā Igoram radās pārdomas, cik latviešiem un ķīniešiem dažādas mentalitātes. Piemēram, kāds ķīniešu sportists kājas traumas dēļ nevarēja piedalīties skrējienā. Viņu ķīnieši vai uz rokām nēsāja, uzskatīja teju par nacionālo varoni. Bet kā ir pie mums? Ja sportists veselības dēļ nevar iziet uz starta, uz viņu skatās gandrīz vai kā uz noziedznieku.

Tagad Igors turpinās mācības Banku augstskolā, trenēsies un gatavosies pasaules mačiem Berlīnē. — Nu tur jau es jūtos kā mājās (Igors tur netālu savulaik strādāja). Svētdien Igors Valmierā piedalīsies skriešanas sacensībās.

— Kāpēc soļošanu izvēlas tik maz sportistu? Igoraprāt, daudz kas “atduras” pret finansēm, un soļošana jau arī ir grūta disciplīna. Sprinti, lēkšanas un mešanas – tas ir interesantāk, tur arī lielāku jautrību treniņos var uzturēt.

***

“Ak, kaut man Daliņa kājas būtu” — tā savulaik dziedāja par slaveno soļotāju Jāni Daliņu, kurš 1932. gadā Losandželosas olimpiādē izcīnīja olimpisko sudrabu. Viņa rezultāts bija 4.57.20. Igors soļo vairāk nekā stundu ātrāk — 3:52. 38. (Latvijas rekords pieder Aigaram Fadejevam — 3:43:18. ) Vai nebūtu laiks jaunai dziesmai?

Staburags.lv ARHĪVS

Vajag jaunu dziesmu

Kategorijas