Trīs svarīgas lietas — darbs, ģimene un cope

2008. gada 11. oktobris 00:01

Aizkrauklietis Juris Fjodorovs ir celtnieks. Viņš Aizkrauklē mūrējis ne vienu vien ēku, katoļu baznīcas torni ieskaitot. Kopā ar sievu Natāliju audzina divus dēlus, brīvajā laikā aizraujas ar spiningošanu. Debitējot šīgada Latvijas čempionātā spiningošanā, viņš ieguva sudraba medaļu gan ekipāžu, gan komandu konkurencē.

Skolas vietā iet uz zveju

— Kad sākāt nodarboties ar makšķerēšanu?

— Man bija pieci gadi, kad tēvocis pirmo reizi paņēma līdzi uz copi. Tolaik apmeklēju bērnudārzu. Biju ļoti uztraucies. Pusdienās pat neapēdu baltmaizes šķēlīti, bet savirpināju bumbulīti un ieliku kabatā — lai būtu, ko likt uz āķa. Aizgājām uz Daugavas līci tepat Aizkrauklē, netālu no 1. vidusskolas. Manu maizes bumbiņu pēc mirkļa iekāroja neliela zivtiņa. Pacēlu viņu virs ūdens, taču zivs iekrita atpakaļ upē. Vēlāk bieži kopā ar tēvoci gāju makšķerēt.

— Vai atceraties pirmo lielāko lomu?

— Pirmā nopietnā zivs bija prāvs pusotru kilogramu smags breksis. Noķēru viņu ar “iesviedeni” — makšķerrīku, par kuru uzņemta interesanta epizode filmā “Briljantu roka”. Auklai piesiets svina gabaliņš un āķis. Visu iegriež ap galvu un met ūdenī. Tolaik sestdienās vajadzēja mācīties, taču es todien aizbēgu no stundām. Domāju, vecāki mani bārs, taču, redzot lielo zivi, nebāra vis. Tā pamazām makšķerēšana paņēma arvien vairāk mana laika. Klasesbiedri gāja uz ballītēm, bet es — uz upmalu. Protams, arī es laiku pa laikam aizgāju uz kādu diskotēku, taču cope man bija svarīgāka.

— Makšķerējāt tikai Daugavā?

— Braucu arī uz Pučiņu dīķi Seces pagastā, Mēmeli, Dienvidsusēju, citiem apkārtnes ezeriem. Vislabāk man patika Dienvidsusēja. Tur pavasaros un rudeņos bija lieliski raudu lomi. Bija tik auksts, ka pirksti sala, bet, kad zivis sāka ķerties, to nejutu.

Vainīgs draugs un Lobes ezers

— Kā pievērsāties spiningošanai?

— Tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Ar draugu nolēmām aizbraukt uz Lobes ezeru. Pirmajā reizē noķēru kilogramu smagu līdaku. Tā nu “āķis bija lūpā”. Nopirku laivu. Pirmajā braucienā pa Daugavu izdevās noķert trīs zandartus. Tolaik jau man vēl nebija ne saprašanas, ne iemaņu, taču bija azarts. Tagad cita lieta — zinu, kur ir “kantes”, kā lietot eholoti, ir ievērotas labākās copes vietas Daugavā no Aizkraukles līdz pat Pļaviņām. Un loms noteikti būs.

Lielāko daļu loma palaiž

— Un ja nu tomēr neķeras?

— Mirkļi, kad zivīm nav apetītes, ir ļoti reti. Vienkārši makšķernieks nespēj atrast piemērotu mānekli un tāpēc domā, ka zivis neķeras. Zivis parasti upē apdzīvo noteiktas vietas. Ja kādu izvelc, cita ieņem viņas vietu. Protams, bija laiks, kad zivis pārlieku zvejoja ar tīkliem. Tagad situācija ir ievērojami uzlabojusies. Zivju daudzums pamazām sāk palielināties.

— Vai visas zivis vienmēr vedat mājās?

— Savlaik tā tiešām bija. Ja noķēru piecas līdakas, visas atvedu mājās. Ja nevarējām apēst paši, pārdevu kaimiņienēm. Tagad bieži vien mājās vedu tikai vienu zivi. Pārējās nosveru un palaižu. Loms jau nav galvenais — svarīgāks ir ķeršanas process. Turklāt interesantāk ir nevis tad, kad zivis ķeras, bet tad, ja neķeras. Tad ir iespēja eksperimentēt un tomēr noskaidrot, kuru vizuli zivs iekāros. Arī pats mēģinu no dažādiem materiāliem izgatavot dažādus mānekļus. Reizēm zivis iekāro tieši kaut ko netradicionālu.

“Gans” vienmēr ir tuvumā

— Vai, novērojot laika apstākļus, var precīzi pateikt, kāds māneklis būs jāizmanto?

— Tas nav iespējams, ir daudz faktoru, kurus uzreiz nemaz nevar ievērot, turklāt tieši šīs “neredzamās” lietas visvairāk ietekmē zivju izvēli. Ja varētu uzminēt, visas zivis jau sen būtu noķertas. Lai gūtu lomu, perfekti jāpārzina upe vai ezers. Ja zini, ka zivis konkrētajā vietā ir, var piemeklēt arī mānekli. Ja eholotē redzi lielu mazu zivtiņu baru, droši zināms, ka kaut kur tuvumā ir arī “gani” — plēsīgās zivis. Un atkal tik jāatklāj, kurš vizulis viņas interesē vairāk par zivtiņu baru.

— Esat saskaitījis, cik jūsu makšķernieka kastē ir vizuļu?

— Precīzu skaitu nezinu, taču man ir nevis viena, bet piecas kastes ar vizuļiem. Pirms braucu uz copi, atlasu tos. Taču uz ūdens izrādas, ka pats noderīgākais vizulis tomēr palicis mājās. Veikalā, izvēloties jaunus vizuļus, paļaujos uz izjūtu. Tomēr reizēm vizulis “atklājas” tikai pēc kāda laika. Ir arī tādi vizuļi, kuri “strādā” tūlīt pēc nopirkšanas. Taču vēlāk tas der vien kā atslēgu piekariņš.

Pirmajās sacensībās jau sestais

— Kad sākāt piedalīties spiningošanas sacensībās?

— Pirms desmit gadiem. Gribējās izmēģināt, ko spēju. SIA “Kūdras enerģija” rīkoja sacensības Lobes ezerā. 92 dalībnieku konkurencē biju sestais. Nākamajā gadā jau ceturtais, pēc tam — trešais. Braucu arī uz sacensībām Jēkabpilī, protams, uz “Staburaga” kausiem. Viesturs Saulītis piedāvāja izmēģināt spēkus koknesiešu komandā Latvijas čempionātā. Piedāvājumam piekritu bez ilgām pārdomām. Šis bija debijas gads un tik lieliski panākumi! Nākamajā gadā atkal jācīnās par čempiona titulu.

— Vai cope sacensībās atšķiras no ikdienas spiningošanas?

— Tās ir nesalīdzināmas lietas. Cope sacensībās ir kā smags darbs. Tu nepārtraukti met un velc no pirmās sacensību minūtes līdz pēdējai. Katrā simtajā metienā būs zivs... Arī psiholoģiski tas ir grūti. Reizēm ir tā, ka lielākās zivis pieķeras tieši pēdējās sacensību minūtēs. Piemēram, pagājušajā gadā “Staburaga” kausa izcīņā pēdējās desmit minūtēs noķēru divas līdakas. Viena no viņām svēra 3,4 kilogramus. Tā gadījies arī citās sacensībās.

Vajadzīgs ģimenes atbalsts

— Ko gūstat, piedaloties sacensībās?

— Tā ir iespēja satikt domubiedrus, uzzināt daudz jauna, iepazīt ūdenstilpes. Tomēr cope no aizraušanās pamazām kļūst par dzīvesveidu. Nepieciešams liels ģimenes atbalsts un izpratne.

— Kā jūsu aizraušanos vērtē sieva?

— Sākumā viņai bija grūti samierināties, ka pie ūdeņiem pavadu gandrīz visu brīvo laiku. Bija strīdi, reiz viņa pat salieca vienu alumīnija spininga kātu. Mēģināju atlocīt, bet tas pārlūza un bija jāpērk jauns. Ar laiku viņa pierada. Reizēm visi kopā nedēļas nogali pavadām pie ūdeņiem. Vizināmies laivā, vārām zivju zupu, atpūšamies. Drīz ziema, spinings būs jāliek malā. Protams, reizēm dodos arī bļitkot. Taču ziemā varu vairāk brīvo brīžu veltīt darbiem mājās, ģimenei. Remontēju dzīvokli, pavadām laiku kopā. Tas ir kā kompromiss.

Nāks atkal pavasaris un vasara, būs jauns čempionāts. Sacensības notiek reizi mēnesī, taču bez regulāriem treniņiem sacensību vietās panākumus gūt nevar.

— Un dēli? Arī makšķerē?

— Vecākais dēls Kaspars arī interesējas par spiningošanu. Pirmajā reizē, kad bijām kopā uz ūdens, viņa āķim pieķērās trīs kilogramus smaga līdaka. Viņš ilgi cīnījās, taču zivs izrādījās veiklāka. Ja nav sacensību, viņš vienmēr brauc man līdzi. Savukārt sacensībās piedalos kopā ar brālēnu Dzintaru Zujevu. Arī viņš ir kaislīgs makšķernieks. Jaunākais dēls Mareks gan vēl nav izlēmis — pievērsties makšķerēšanai vai nē.

Pirmo apmetumu tēš ar cirvi

— Šobrīd esat darbu vadītājs SIA “RRKP būve”. Kāpēc izvēlējāties celtnieka profesiju?

— Grūti pateikt. Darbs šķita interesants. Pēc skolas iestājos Stučkas profesionāli tehniskajā vidusskolā un apguvu apmetēja—krāsotāja arodu. Atceros, pirmajā praksē mums bija jāapmet siena. Pēcpusdienā atnāca brigadiere, apskatīja mūsu veikumu, izsniedza katram pa cirvim un teica, lai visu tēšam nost un sākam no jauna. Bija grūti, taču viņa mūs, puikas, iemācīja strādāt.

Izmēģināju strādāt dzelzceļā, bankas apsardzē, taču ar laiku sapratu, ka celtniecība ir mans īstais arods un jādara tas, kas vislabāk padodas.

Sākumā biju palīgstrādnieks, vēlāk, strādājot dažādos uzņēmumos, iemācījos arī citus darbus — mūrēt, klāt jumtu. Piemēram, strādājot uzņēmumā “Gamma V”, mūrēju katoļu baznīcas ēku Aizkrauklē. Lāčplēša ielai tuvāko torni mūrēju es. Torņa augstums — 22,5 metri. Labi atceros, kā augšā iemūrēju pēdējo ķieģeli. Vēlāk strādāju dažādās firmās, līdz nokļuvu SIA “RRKP būve”. Pēc pieciem mēnešiem mani iecēla par brigadieri. Tad nolēmu mācīties, pabeidzu Rīgas celtniecības koledžas filiāli Daugavpilī un kļuvu par būvdarbu vadītāju. Pašam iznāk retāk ņemt rokā ķelli un āmuru, vairāk jāorganizē darbi. Taču bieži vien vieglāk ir parādīt, kā darbs veicams, nevis gari un plaši stāstīt.

Spiningu uzdāvina arī darbabiedram

— Vai darbavietā atbalsta jūsu vaļasprieku?

— Protams. Uzņēmuma vadība mūsu komandu atbalsta arī finansiāli, jo šis sportaveids ir dārgs. Ir iespēja arī laikus doties uz sacensībām vai treniņiem.

— Un kā kolēģi?

— Arī kolēģi atbalsta, tāpat kā es viņus. Atceros, kad mūrējām katoļu baznīcu, kādam kolēģim no Jaunjelgavas bija dzimšanas diena. Nevarējām izdomāt, ko viņam uzdāvināt. Ieteicu nopirkt spiningu un spoli. Domāts, darīts — “sametām” naudu un nopirkām. Pēc kāda laika uz objektu atnāca viņa sieva un dusmīga jautāja, kurš izdomājis dāvināt makšķeri? Tiklīdz brīvs brīdis, vīrs skrienot uz upmalu, nevis palīdzot mājas darbos. Nācās vien atzīties, ka es tas vainīgais...

VĀRDS, UZVĀRDS: Juris Fjodorovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 16. novembris, Jelgava.
IZGLĪTĪBA: pirmā līmeņa augstākā, Rīgas celtniecības koledža.
NODARBOŠANĀS: SIA “RRKP būve” būvdarbu vadītājs.
ĢIMENE: precējies, sieva Natālija, dēli Kaspars (14 gadu), Mareks (10 gadu).
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: spiningošana.

Prasme izvēlēties. Izvēloties mānekļus, Juris Fjodorovs paļaujas uz intuīciju. To, vai vizulis “strādās”, rādīs laiks.

Citi par Juri Fjodorovu

Gunārs Grandāns,
SIA “RRKP būve” valdes loceklis

— Juris ir labs profesionālis un māk vadīt kolektīvu. Viņam noteikti ir labas izaugsmes iespējas. Viņš ir stingrs ne tikai pret padotajiem, bet arī pret sevi.

Viesturs Saulītis
no Kokneses

— Juris ir pacietīgs un ļoti mērķtiecīgs un izpalīdzīgs. Cīnās līdz pēdējai minūtei. Turklāt viņš vienmēr zina pastāstīt par jaunāko spiningošanā — kātiem, spolēm, auklām, vobleriem.

Staburags.lv ARHĪVS

Trīs svarīgas lietas — darbs, ģimene un cope

Kategorijas