Prieks par katru jaunu dienu

2008. gada 11. oktobris 00:01

Laikā, kad rudens ir nokrāsojis koku lapas visskaistākajās krāsās, skaistu jubileju ir sagaidījusi Daudzevas iedzīvotāja Tekla Veikšāne.

Teklas kundze ir Latvijas vienaudze — vien mēnesi vecāka par mūsu valsti. Dzimusi un augusi Latgalē, Rēzeknes rajonā, taču uzskata sevi par daudzevieti, jo te nodzīvots jau sešdesmit viens gads.
Jaunākajai — grūtākie darbi
Bērnība un skolas gadi aizvadīti Latgalē. Teklas kundze ģimenē bija jaunākā no trim bērniem. Tēvam un mātei bija pašiem savas rūpes, taču bērniem vaļoties viņi neļāva. Vecākie bērni darīja mājas darbus pašu saimniecībā, bet Teklas kundze, būdama jaunākā, tika sūtīta ganos un lauku darbos uz kaimiņu saimniecībām. Skola diemžēl tā arī palika nepabeigta — lauku darbu dēļ no tajā laikā obligātajām septiņām klasēm beigusi tikai četras.
Arī agrāk nebija zelta dzīve
Uz dzīvi Daudzevā Teklas kundze pārcēlusies pirmās laulības laikā. Jauno pāri uz šejieni atvilinājusi vīra māsa. Sākumā dzīvojuši kopā ar citiem cilvēkiem kolhoza piešķirtajās mājās. Kopsaimniecībā Teklas kundze arī visu mūžu nostrādājusi. Tikai vēlāk, kad pienācis pensijas laiks, uzzinājusi, ka kolhozā nostrādātie gadi darba stāžā netiek ieskaitīti. Šī likuma dēļ Teklas kundze, tāpat kā daudzi citi, nesaņēma pensiju. Viņai nācās gaidīt, līdz pieņēma citu likumu. Pirmo pensiju Teklas kundze saņēma vien septiņdesmit viena gada vecumā. “Tagad cilvēki sūdzas par to, ka pensijas vecuma “latiņa” tiek celta arvien augstāk un neviens pensiju vairs nesagaidīšot. Bet arī agrāk varēja palikt vispār bez tās,” saka Tekla Veikšāne.
Bez mašīnas kā bez rokām
Pirmais vīrs satikts un iepazīts dzimtajā Rēzeknes pusē. Viņš dzīvojis turpat kaimiņos. Laika gaitā abi viens otru iemīlējuši, un, tikko viņa sasniegusi 21 gada vecumu, tā apprecējusies. Kopā ar vīru pavadījusi piecpadsmit gadu, līdz 1954. gadā dzīvesdraugu zaudējusi un palikusi viena. Pēc neilga laika iepazinusies ar otro vīru, taču pirms vienpadsmit gadiem arī viņš aizgāja mūžībā.
“Vīrs bija šoferis. Strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, mājas darbiem laika neatlika, viss bija manā ziņā. Kad vīrs zaudēja darbu, nolēmu, ka nu beidzot būs palīgs mājās, bet viņš bez mašīnas kā bez rokām, tā nu visu laiku cīnījos pa māju viena pati,” atceras Teklas kundze.
“Kaut būtu vēl kāds, par ko rūpēties”
Agrāk, kad Teklas kundzi vēl nebija piemeklējušas dažādas kaites, viņai ļoti patika gan strādāt dārzā, gan kopt lopus. Nu jau piecpadsmit gadu vairs lopu nav, bet vēl arvien ik pa brīdim uzmācas vēlme, lai būtu vēl kāds, par ko rūpēties. Katru gadu Teklas kundze nolemj, ka nu jau gan vairs dārzā neko nestādīs, lai citiem pēc tam nebūtu viss jāaprūpē, taču taču tik un tā kaut ko tomēr iestāda. Par ko tad citu lai vēl priecājas, ja ne par pašas izaudzētu kartupelīti vai puķīti?” saka jubilāre.
“Staburagu” izlasīt vēl spēj
“Kamēr acis vēl nebija zaudējušas gaišumu, labprāt lasīju grāmatas. Īpaši man patika romāni — tos varēju lasīt vienu pēc otra, brīžiem tā aizraujoties, ka mājas darbi palika nepadarīti,” atceras Teklas kundze. “Tagad gan vairs tik daudz lasīt nevaru, jo pat pēc nelielas piepūles ļoti sāp acis, taču “Staburaga” izlasīšanai acu gaišuma gan vēl pietiek.”
Teklas kundzei savulaik ļoti padevusies adīšana — to darījusi gan savam priekam, gan arī citiem. “Savu adījumu bieži vien pārdevu mājražotāju kombinātam, jo par tiem vienmēr samaksāja,” teic Teklas kundze.
Kupls ģimenes koks
Teklas kundzes ģimenes koks ir sazarojis. Viņai ir četri mazbērni, no viņiem savukārt — pieci mazmazbērni. Gadiem ritot, viņi devušies katrs savās gaitās, taču aizmirsuši nav. Gan meita Valentīna, gan arī mazmeita Lita palīdz Teklas kundzei mājas darbos, arī pārējie, kad vien var izbrīvēt laiku, brauc ciemos.
Svaru zvaigznājā dzimusī jubilāre nu jau sliktāk dzird un redz, bet tas viņai neliedz priecāties par katru jaunu dienu.

Staburags.lv ARHĪVS

Prieks par katru jaunu dienu

Kategorijas