Sievasmāte alnim draud ar slotu

2008. gada 16. oktobris 00:01

Klintainietis Uldis Zeipe medī jau gandrīz pusgadsimtu. Sirmais vīrs teic, ka vislabāk viņam patīk medības ar dzinējiem, jo daudz svarīgāka par iespēju kaut ko nomedīt ir atpūta kopā ar citiem vīriem, kuriem interesē dabas izzināšana.

Rok bedres stirnām

— Arī mans tēvs bija kaislīgs mednieks, strādāja par mežzini, un es jau kopš bērnības gāju viņam līdzi, — saka Uldis Zeipe. — Arī brāļi bija mednieki. Sākumā, protams, gāju par dzinēju, bet vēlāk sāku medīt arī pats. Braucām ar zirgu, vedām piebarošanai barību. Bija bargākas ziemas, un mēs rakām sniegā bedres, lai stirnām būtu, kur gulēt.

Agrāk medīja lielākoties zaķus un lapsas. Lielo dzīvnieku, piemēram, briežu, mežā nebija. Tas bija pagājušā gadsimta vidū. Toties zaķi bija vai katrā krūmā un arī katra mednieka guvumā. Kolhozu laikos pārlieku lietoja minerālmēslus un dažādas indes. Vēlāk ieveda jenotsuni un zaķu kļuva arvien mazāk. Arī klejojošie suņi un kaķi “palīdzēja”. Tikai tagad zaķu skaits sāk palielināties.

Dzīvniekus nedrīkst pieradināt

Divdesmit gadu Uldis Zeipe bija Klintaines mednieku kolektīva vadītājs.

— Tolaik bija jāpilda valsts plāns — jānomedī noteikts skaits dzīvnieku, ko nodeva valstij, bija jākopj piebarošanas lauciņi, jāsien slotiņas,— atceras mednieks. — Tagad situācija ir mainījusies. Arī ziemas kļuvušas siltākas. Tāpēc piebarošana vajadzīga tikai pašā aukstākajā laikā. Dzīvniekus nedrīkst pieradināt paļauties uz cilvēka izlikto barību. Turklāt dzīvnieki šādās vietās koncentrējas pārāk lielā skaitā un ir vieglāk iegūstami gan plēsējiem, gan malumedniekiem.

Zeipes kungam vislabāk patīk medības ar dzinējiem. Tā ir iespēja ne tikai gūt medījumu, bet arī būt kopā ar citiem medniekiem. Savukārt, lai gaides medības būtu veiksmīgas, vajag labākus ieročus, ar kuriem šaut lielākā attālumā.

Medību sezona ar dzinējiem ir salīdzinoši īsa, tāpēc iespēju šaut nav daudz.

— Žēl, ka aizliedza sloku medības pavasarī, — saka mednieks. — Tā bija iespēja vingrināties šaušanā. Neesmu ievērojis, ka šo putnu būtu kļuvis vairāk nekā tad, kad šīs medības bija atļautas. Savlaik aktīvi medīju arī pīles. Braucu uz Lubāna ezeru. Tagad vairs nē. Nav tik daudz spēka un uzņēmības kā spēka gados.

Skrīverieši licenci neatdod

Savlaik Zeipes kungs vadīja arī Stučkas rajona stenda šaušanas sekciju.

— Vīriem šis sportaveids interesēja. Bija arī panākumi, kausi, medaļas, diplomi, — tā Uldis Zeipe. — Atceros, Skrīveros bija labi stenda šāvēji. Tur bija arī šautuve, un mēs braucām uz sacensībām. Reiz par pirmo vietu bija nolemts piešķirt aļņa licenci. Skrīverieši laikam cerēja uzvarēt, taču vinnējām mēs — klintainieši. Tomēr viņi kaut kā izgrozījās, un mēs to licenci nedabūjām.

Iekāro kāpostus

Ilgajā mednieka mūžā Zeipes kungs piedzīvojis daudz neparastu gadījumu, taču vislabāk prātā palicis kāds alnis, kurš tā bija iekārojis kāpostus piemājas dārziņā, ka ne atkauties.

— Dzīvoju meža vidū. Tepat netālu ir liels purvs. Mežā ēdamā pietiekami, taču kāds alnis bija iekārojis manas sievasmātes stādītos kāpostus. Viņa lielo dzīvnieku pat ar slotu mēģināja aizdzīt, bet nekā. Alnis tik iemuka krūmājā, bet, kā sievasmāte aiziet, šis atpakaļ. Galu galā nācās tur piesiet suni. Tikai pēc tam alnis šo vietu pameta.

Staburags.lv ARHĪVS

Sievasmāte alnim draud ar slotu

Kategorijas