Savu darbu padarīja

2008. gada 18. oktobris 00:01

Savu lielo 70gadu jubileju sagaidījusi Iršu pagasta pensionāre Veronika Prohorova, darbīga un dzīves spēka pilna sieviete.

Pirmie soļi vilcienā
Mēs viņu mīļi saucam par Veriņu. Veriņai šūpulis kārts zilo ezeru zemē Latgalē, Dagdas pusē. Savus pirmos solīšus viņa sper vilcienā ceļā no Dagdas uz Koknesi, lai nokļūtu Iršos, kur vecākiem pēc vāciešu repatriācijas ir iespēja nopirkt zemi.
Iršos viņi apmetas blakus Jaunmaizīšiem, ar kuriem cieši jo cieši sadraudzējas uz visu mūžu. Kamēr vecāki ceļ savu māju, mazo Veriņu pieskata Jaunmaizīši, reizē arī iemācot šo to no dzīves gudrību grāmatas.
Viss, ko Veriņa redz pie Jaunmaizīšiem un ko vecāki iemācījuši, viņai palīdz turpmākajā dzīvē un darbā tikt pāri bēdām un likstām.
Iepriecina bērnībā stādītās liepas
Skolas gaitas meitenei rit Pērses pamatskolā. Viņa ļoti iemīl savu klases audzinātāju Emīliju Mekšu. Vēl šodien zaļo un ar ziedu smaržu reibina Veriņas stādītās liepas pie "Laimdotām”.
Pēc skolas beigšanas jauniete sāk strādāt lopkopībā, piepalīdzot ģimenei un vēlāk strādā jau patstāvīgi. Nav svešs darbs arī laukkopībā.
Vera iepazīstas ar Vasiliju un apprecas. Piedzimst divas meitas — Tamāra un Valija — un dēls Juris.
Laime nav ilgstoša. Vīrs aiziet no ģimenes. Bērnu audzināšana un skološana nu ir Veras galvenais pienākums. Labi, ka blakus vēl ir vecāki. Bet viņi drīz viens pēc otra aiziet aizsaulē. Arī dēlam Jurim ir veselības problēmas, bet Vera cīnās, viņai palīdz brālis un māsa, kurai Skrīveros ir sava ģimenīte.
Vecvecmāmiņas godā
Pirmais smagākais dzīves trieciens Veras ģimenē ir tad, kad 36 gadu vecumā sirdskaites dēļ mūžībā aiziet dēls Juris — viņas atbalsts vecumdienās. Jura ģimenē paliek trīs meitiņas. Veriņa viņām ir mīļa vecmāmiņa. Nu Veriņa ir jau arī vecvecmāmiņas godā.
Smagi slimo Veras brālis, un nu arī viņš jau dus Iršu kapukalniņā, blakus saviem vecākiem.
Vera, sāpju asaras slaucīdama, nerimdama raiti tek darbā, spēj apdarīt gan darbus dārzā un kūtī, gan nesavtīgi aprūpēt vecumā nevarīgās tuvākās kaimiņienes, nu jau arī viņas radušas mūža mieru kapukalniņā. Tagad Veriņa palīdz Liesmai Ziediņai un citiem pensionāriem.
Veriņa klāt!
Vajag skolas ēdnīcā uz laiku aizstāt trauku mazgātāju — Vera klāt! Vajag palīdzēt slaukt govju ganāmpulku — Vera klāt! Nekad Veriņa neatsaka.
Raiti ir Veriņas soļi un skanīga balss. Dziedājusi sieviešu ansamblī un korī. Viņas balss dzidri skan jubilejās un dažādos saietos.
Viņa darbojas Iršu katoļu draudzē. Bijusi arī deputāte pagasta padomē. Vaicāta, kas aizrauj tagad, Veriņa smaidot attrauc: "Dziesma, ziedi, mazbērni. Par tiem vislielākais prieks! Man patīk skaistums. Mīlu ziedus, mīlu dabu, īpaši krāšņo rudeni, kad man ir dzimšanas diena. Gribu būt sabiedrībā. Patīk pasākumi klubā, taču mums to diemžēl ir maz,” tā Veriņa.
Veriņa turpina darboties savā piemājas saimniecībā. Garlaicība viņu nekad nenomāc. Uz jautājumu, vai nevajadzētu sākt vaļoties, Veriņa atbild: "Negribu novecot!”.
Par Veriņas atsaucību, izpalīdzību un sabiedrisko rosību paldies sakām mēs, Iršu pensionāri.
Mūsu vēlējums — lai jubilārei dzīvotspēks vēl ilgi neizsīkst!

Staburags.lv ARHĪVS

Savu darbu padarīja

Kategorijas