Ticēt — neticēt?

2008. gada 30. oktobris 00:01

Dzīvē notiek daudz lietu, kuras grūti izskaidrot. Vieni to dēvē par sagadīšanos, otri — par murgiem, citi — par Dieva klātbūtni.

Viņš bija kopā ar mani
Ne tikai nelaime, bet arī slimība nenāk brēkdama. Tā gadījās Emīlijas kundzei. Steidzami vajadzēja veikt operāciju. Tā noritēja veiksmīgi, taču pēc pāris dienām naktī Emīlijai zuda samaņa un vajadzēja otru operāciju. Liels bija viņas izbrīns, ka nākamajā dienā pie viņas ieradās vīrs Jānis — bija norunāts, ka viņš atbrauks tikai nedēļas nogalē. Arī Jāņa kungs bija izbrīnīts. — Bet tu taču draudzenei pati uzrakstīji īsziņu, lai es atbraucu! — viņš teica.
Emīlijas kundzei gan nav skaidrs, kā viņa to izdarījusi piecos no rīta, kad jau bijusi tuvu bezsamaņai.
— Tev palīdzēja Visaugstais, viņš vadīja tavu roku, un tu uzrakstīji īsziņu, — Emīlijas kundzei šo gadījumu skaidroja prāvests. Un viņa par to ir pārliecināta. Tāpat arī par to, ka lūgšanu spēks viņai ir palīdzējis atgūt veselību, jo ārsti tikpat kā neticēja, ka viņa atlabs.
Vai maizīte palīdzēja?
Valija ar ticības lietām ir uz “jūs”. To nevar teikt par viņas krustmāti, kura ir cītīga katoļu baznīcas apmeklētāja. Reiz viņa no baznīcas atnesa Agates dienā svētītu maizi un teica: “Ieliec nu, meit, drupačiņas maciņā, būs i naudiņa, i maciņš nepazudīs!”. Mīļā miera labad Valija tā arī izdarīja, kaut nodomāja, ka tāda pesteļošana vien tā ir. Pēc kāda laika viņa divatā ar vīru devās ceļojumā. Noīrēja mašīnu un visu dienu braukāja pa skaistākajām Francijas vietām. Vakarā pārguruši, bet laimīgi, apkrāvušies iepirkumu maisiņiem, ieradās viesnīcā un tūliņ devās pie miera. Kad otrā rītā pāris gribēja doties brokastīs, Valija nevarēja atrast somiņu. Tad kā zibens prātā iešāvās doma — vai tik somiņa nepalika automašīnā? Valija aizskrēja uz automašīnu nomas laukumu — tas bija gandrīz tukšs, stāvēja tikai viena automašīna. Nevar izstāstīt, kāds bija Valijas atvieglojums, kad viņa tajā atrada savu somiņu ar visu naudasmaku. — Vai tiešām Agates maizīte palīdzēja? — nebeidz vien prātot Valija.
Ne ūdens, bet vārda spēks
Mācītājs Valdis Baltruks, vadot iesvētes mācības, dažās nodarbībās stāstījumu papildina ar fotogrāfijām no sava albuma. Vienā no tām redzama bērna kristīšanas ceremonija. Brīdī, kad mācītājs lej bērnam uz galvas ūdeni un saka: ”Es tevi kristu”, fotogrāfijā tverts gaismas staru kūlis. Iespējams, ja tāds būtu kādā citā fotogrāfijā, to uzskatītu par brāķi, bet te tas ir ļoti simbolisks. — Tas nav ūdens, bet gan vārda spēks, kas redzams attēlā, — tāda ir mācītāja versija. Vārdi rada īpašu vibrāciju, ja izteikti spēcīgām izjūtām. Kristības sakramentā cilvēks tiek savienots ar Dievu, un ūdens ir tikai kristību redzamā zīme.
Mācītāja kolekcijā ir vairāki baznīcā fotografēti attēli, kurus viņš uzskata par īpašiem. Piemēram, vienā no tiem redzams kādas aizgājējas šķirsts. Virs tā izveidojies gaišs oreols.

Staburags.lv ARHĪVS

Ticēt — neticēt?

Kategorijas