Katram akmenim savs stāsts

2008. gada 30. oktobris 00:01

Konferences ''Latvijas kultūrvēsturisko akmeņu aizsardzības, pārvietošanas, eksponēšanas un saglabāšanas problēmas'' otrajā dienā devāmies Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja galvenās speciālistes Lilijas Jakubenokas vadītajā kultūrvēsturisko akmeņu apskates ekskursijā.

Mūspusē lielākais

Pirmais apskates objekts ir Aizkraukles pagastā – tas ir lielais Meļķītāru Muldakmens. Tā tilpums ir aptuveni divdesmit trīs kubikmetri.
Lapām un zīlēm piebirušais ceļš gar Daugavmalu ved uz Kokneses pagastu pie Pastamuižas Velnakmens. Lilijas kundze teic, ka, pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, 30. gados uz tā bija redzamas nagu skrāpējumu pēdas, bet tagad no tām ne miņas.

Klintainē apskatām Klintaines robežakmeni. Uz tā vīd neparastas zīmes, divas no tām atgādina zizli un krustu – visai savdabīgi un interesanti veidojumi.

Atgādina krustu

Vēlāk braucam mazliet garākā ceļā uz Aivieksti aplūkot Draudavu krustakmeni. Tas ir nelielā uzkalniņā, apkārt – zema koka sētiņa. Lilijas kundze zina stāstīt, ka te, pēc nostāstiem, esot seni karavīru apbedījumi. Pirmajā brīdī liekas – tāds vienkāršs, sūnām un velēnu apaudzis akmens vien ir, bet vēlāk divi kungi, ekskursijas dalībnieki, noņemot velēnas un notīrot sūnas, atklāj mums ko interesantu – uz akmens ļoti labi pamanāma krustam līdzīga zīme. Iepriekšējā dienā par šo zīmi interesantu referātu nolasīja arheologs Juris Urtāns, kurš to saistīja ar svēto Antoniju – mēra slimnieku aizgādni.

Nejauši atrasts

Dodamies uz Vietalvu apskatīt Jurģīšu zīmjakmeni. Aptuveni pirms piecpadsmit līdz divdesmit gadiem, meklējot netālu esošo dižozolu, pavisam nejauši tika atrasts šis zīmēm klātais akmens. Ekskursijas dalībnieki joko, ka zīme atgādinot zemesgabalu sadalījumu – īstenībā to varētu saistīt ar G. Eniņa uzietajiem klinšu zīmējumiem.

Vesetas kanāla akmens ir paliels sūnām klāts un ūdens apskalots akmens Vesetas kanāla malā. Vienīgās zīmes, kas pamanāmas, ir divi romba veida iekalumi.

Kāpt vai tomēr ne?

Ezernieku Velnakmens Jēkabpils rajonā ir pēdējais apskates objekts. Šis milzīgais ar vienu sānu zemē iegūlušais akmens nudien ir apskates vērts, tajā saskatāmas divas bedrītes un dažādi cita veida iekalumi. Par spīti diskusijai – kāpt uz akmens vai ne, tomēr velnakmens, un, kas zina, ka tik velns neparauj! – uz akmens top ekskursijas dalībnieku kopbilde.

Cer uz turpmāku sadarbību

Ekskursijas laikā aprunājos ar dažiem dalībniekiem un uzzinu viņu viedokli par šo konferenci.

Svetlana Rižakova ir no Maskavas Etnoloģijas institūta. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pēta Latvijas mūsdienu kultūru, kas saistīta ar mitoloģiskām ainavām. Svetlanas kundze atzīst, ka ir ļoti apmierināta ar aizkraukliešu organizēto konferenci un ekskursiju – patika, ka izdevās saaicināt tik daudz dažādu cilvēku. Svetlanas kundze cer, ka sadarbība ar Latvijā satiktajiem domubiedriem turpināsies.

Interesē bedrīšakmeņi

Pēteris Jansons brīvajā laikā nodarbojas ar dabas pētniecību. Kādreiz aizrāvās ar alām, to atrakšanu. Jau aptuveni desmit gadu kopā ar savu senu paziņu Jāni Cepīti – dabas pētnieku – apceļo dabas objektus un pārbauda tos. Pētera kungu interesē tieši bedrīšakmeņi. Vaicāts par konferenci, atzīst, ka ļoti patikusi tās labā organizācija.

Iespēja dibināt kontaktus

Pēc ekskursijas muzejā tiekos ar konferences dalībnieku Andri Grīnbergu. Kopš 1989. gada viņš nodarbojas ar dabas pētniecību. Pēta ģeoloģiskos un arheoloģiskos akmeņus. Vairāk interesē Latvijas bedrīšakmeņi, ar tiem aizraujas jau desmit gadu. Kopš 1925. gada līdz šim laikam kopumā atrasts piecdesmit šādu akmeņu. Pēc Grīnberga kunga teiktā, Aizkraukles rajons saistībā ar bedrīšakmeņiem esot diezgan perspektīvs, jo vienviet atrasti seši. Viņaprāt, konferencē ieradās gandrīz visi Latvijas pētnieki – bija iespēja apmainīties viedokļiem, kā arī dibināt jaunus pārrobežu kontaktus.

Staburags.lv ARHĪVS

Katram akmenim savs stāsts

Kategorijas