“Mana sirds pieder laukiem!”

2008. gada 8. novembris 00:01

Vairākām neretiešu paaudzēm Alda Šustiņa no skolas laikiem palikusi atmiņā kā virtuves saimniece, un tāda viņa ir arī šodien. Pēc gandrīz divdesmit gadiem, kas nostrādāti skolas ēdnīcā, Alda Šustiņa teic: “Es nemaz nevarētu strādāt kaut kur citur, jo esmu pieradusi pie bērniem, pie trokšņa un ātrā ritma. Darbs man vienmēr ir bijis pirmajā vietā.”

Vienmēr gribējies par kaut ko būt
— Vai savu dzīvi ar ēdiena gatavošanu saistījāt apzināti?
— Pēc skolas beigšanas sāku strādāt Neretas pienotavas laboratorijā, jo biju apguvusi inženieres—bakterioloģes specialitāti. Drīz saslimu un pusotru gadu ārstēju sirds reimatismu, bet pēc izveseļošanās darbavietā atgriezties vairs nevarēju. Sāku strādāt skaitļošanas centrā. Varbūt dzīve būtu iegrozījusies citādi, ja nebūtu slimības. Mūžā ir bijušas tikai trīs darbavietas — Neretas vidusskolas ēdnīcā sāku strādāt 1990. gadā.
— Kāpēc izlēmāt dibināt savu uzņēmumu?
— Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu pamazām sāka likvidēt, un es domāju — kaut kas jādara! Var teikt, ķēros pie “pēdējā salmiņa”, nezinot, vai izdosies. Kad strādāju skaitļošanas centrā, sapratu, ka arī bez citu palīdzības daudz varu paveikt. Neesmu ne pārtikas tehnoloģe, ne pavāre, neesmu speciāliste jomā, kurā strādāju. Neesmu arī praktiķe, bet teorētiķe.
— Gandrīz divdesmit gadu noturēt uzņēmumu “virs ūdens” — tā taču nav tikai veiksme?
— Neuzskatu sevi par lielu priekšnieci, taču jāatzīst, ka visu mūžu ir gribējies par kaut ko būt. Kolektīvā strādā vēl četras darbinieces, un varu teikt, ka panākumi vienmēr atkarīgi no komandas darba. Visas ir lielākoties gados jaunas sievietes, un man viņām jātur līdz. Tad man liekas, ka esmu jaunāka. Man pašai šķiet, ka izdodas izstāstīt un parādīt, kā vajadzētu, ko vajadzētu un kā esmu to iedomājusies, bet pati izdarīt es to nevarētu. Nezinu, no kurienes manī ir šī vēlme tā kā mazliet komandēt, vadīt, virzīt un bīdīt, bet tā ir.
Attieksme rodas ģimenē
— Strādāt skolā — tā nav parasta ēdināšanas uzņēmuma ikdiena.
— Pa šiem gadiem esmu pieradusi pie skolas ritma, pie bērniem, pie trokšņa. Klusāku un mierīgāku dzīvi nemaz vairs nevarētu iedomāties. Ikdienā bērnos redzam to, kā dzīvo viņu ģimene, ko var un ko nevar atļauties. Reizēm ir tā, ka tie, kuriem naudas vairāk, ir daudz saprotošāki nekā tie, kuriem tās nav. Bērnos arvien biežāk redzam neapmierinātību, naidīgumu un neiecietīgu attieksmi arī pret ēdienu.
— Vai arī pret skolas virtuvē pagatavoto ēdienu?
— Agrāk bērni ēda kopgaldā un ēdienu varēja pagatavot lētāku, toties vairāk. Vārījām biezputras, dažādas zupas, visi bērni ēda vienu maltīti un nespējām pievārīt, bet tagad — rauc degunu un ir izvēlīgi. Esmu pārliecināta, ka šī negatīvā attieksme rodas ģimenē, un bērni to pārmanto. Daļa bērnu jau nāk ar domu, ka skolas ēdnīcā nekā laba nebūs. Mēs varam pagatavot tādu pašu ēdienu kā kafejnīcā, bet attieksme no tā nemainīsies.
— Domājat, ka skolā bērniem nevajadzētu ļaut ēdienu izvēlēties?
— Uzskatu, ka vienreiz dienā visi bērni var ēst gan zupas, gan sautējumus, gan dārzeņu salātus — tas ir veselīgs un vitamīniem bagāts ēdiens, lai arī dažkārt vienkāršs. Bet bērni rauc degunus un saka — fui, mēs tādu neēdam. Reizēm domāju: bērni laikam vairs nezina, ko nozīmē mājās gatavots ēdiens, jo, ja viņiem ļautu izvēlēties, bērni neizvēlētos sātīgu ēdienu, bet nopirktu čipsus un krāsaino limonādi. Nesaprotu, kad vecāki saka: “Mans bērns neko neēd.” Ko tad viņš mājās ēd?
“Rīt vairs negribu iet!”
— Vai darbs nogurdina?
— Ir bijis tā — eju no darba mājās un domāju: rīt vairs uz darbu negribu iet. Tad sēžu mājās, raudu un domāju — viss, pietiek, vairs neiešu un nestrādāšu. Ar bērniem ir tā, ka viņi reizēm nesaprot, kā uzvesties. Mūs, virtuves darbinieces, viņi neuztver kā svešus cilvēkus, pa šiem gadiem ir visādi gājis, ir bijuši arī konflikti, bet mēs tam tiekam pāri un atkal esam draugi.
— Ēdināšanas uzņēmumiem prasības arvien pieaug. Kā tiekat galā?
— Tagad prasības ir krietni augstākas, produktus bez pavadzīmes nedrīkstam pieņemt, kā agrāk to varējām no vietējiem zemniekiem. Tagad arī zemnieki savu produkciju lētāk vairs nepārdod, jo visiem jācīnās par izdzīvošanu. Prasības ir augstas, produktus, piemēram, salātus, pēc sagatavošanas, drīkstam glabāt tikai pusotru stundu. Ir dienas, kad pusdienās neatnāk daudz bērnu, tad ēdiens sabojājas, reizēm atkal sagatavojam par maz, tad bērni ir neapmierināti.
— Varbūt jāievieš kāda cita sistēma?
— Agrāk skolā bija talonu sistēma — bērni pasūtīja ēdienu nākamajai nedēļai, un mēs vismaz aptuveni zinājām, cik un kādas porcijas jāgatavo. Tagad nekad iepriekš nezinām, ko ēdīs vairāk, ko mazāk, cik atnāks un cik neatnāks.
Ieguldīts pēdējais santīms
— Vai domājat, ka privātajam uzņēmumam skolas ēdnīcā ir īstā vieta?
— Domāju, ka skolā ēdināšana būtu jānodrošina vai vismaz jāatbalsta pašvaldībai, jo strādāt skolā — tas nav tikai bizness. Par to, lai būtu vajadzīgās iekārtas, aprīkojums, tehnika un lai varētu visu remontēt, būtu jāgādā pašvaldībai. Arī par telpu īri un patērēto elektroenerģiju maksāju pati, lai gan domāju, ka man būtu jāmaksā tikai par produktiem.
— Kā tad ir ar peļņu?
— Jāpaaugstina cenas vai “jāpiever acis”. Man ir jautājuši — kāpēc tu strādā, ja tev no biznesa nekas neiznāk? Tad es atbildu, ka esmu te ieguldījusi pēdējo santīmu, savu laiku un darbu. Ja ietu projām un pilnīgi visu izvāktu, paliktu tukšas telpas. Nezinu, vai būtu kāds, kas vēlētos te nākt un strādāt. Kad es sāku strādāt skolā, te nebija pilnīgi nekā, nesu no mājām savus traukus, kamēr pamazām sapirkām un sakārtojām. Uzturēt skolas ēdnīcu tikai no saviem līdzekļiem, kā tas bija līdz šim, mēs vairs nevaram, kaut arī darbs man ir pirmajā vietā. Kādreiz neesmu gulējusi dienu un nakti, bet, ja kaut kas jādara, es to izdaru.

— Kaut kā taču tomēr vienmēr rodat izeju arī bezcerīgās situācijās?
— Man ir pensija. Ir bijis, ka no savas pensijas ir samaksāti rēķini. Algas darbiniecēm arī ir jāmaksā, bet bērni par pusdienām nav samaksājuši. Esmu dzirdējusi no vecākiem — tagad mums nav naudas, kad būs, tad atnesīsim, bet man sakrājušies rēķini, kas jāapmaksā šodien. Te ir tā atšķirība attieksmē, ka mēs jau varam pagaidīt, taču tas nav pieļaujams.
“Iešu slīcināties!”
— Kā tas ir — strādāt daudzus gadus jomā, ko neesat speciāli apguvusi?
— Neesmu konditore, bet, ja apņemamies izcept smalkmaizītes, tad tās arī izcepam. Gadu gaitā esmu gan pie katla stāvējusi, gan ēdienu gatavojusi, visu ar laiku iemācās. Esmu atspiedusies pie plīts un raudājusi. Kad Neretā bija 3x3 nometne, vārījām kartupeļu un putraimu biezputru. Izrēķināju sīki un smalki produktu daudzumu, jo vienai porcijai vajag ap 250 gramu biezputras. Pusstundu pirms ēšanas izdomāju paskatīties, cik daudz bļodiņā tās biezputras būs. Putra bļodai knapi nosedza dibenu, jo tā bija smaga, bet man tas nebija ienācis prātā. Stāvēju pie katla, raudāju un domāju: “Iešu slīcināties!”. Visādi ir bijis. Reiz jaunā darbiniece pie kotletēm un kartupeļiem bija piebērusi nevis sāli, bet citronskābi.
— Teicāt, ka patīk lauku darbi, ka tādējādi smeļaties spēku.
— Manu vecāku īpašums ir kalnā pie pašas Lietuvas robežas. Dārzu apstrādā visa ģimene kopā, arī mana māsa. Tagad ir grūtāk, agrāk turp braucu ar velosipēdu, bet nu vairs nevaru, jāgaida, kamēr meita atbrauc no Jūrmalas. Ne jau viena visu izdaru, visi kopā strādājam un tikai tā tiekam galā. Esmu ģimenes cilvēks, kad aizeju mājās, man ir labi. Man nav draudzeņu, ar kurām varētu parunāt. Ja man kaut kas uz sirds, tad par to izrunājos ar māsu vai meitu.
— Daudz laika pavadāt kopā?
— Sazināmies vairākas reizes dienā, un pa tālruni es norunāju daudz naudas, bet izrunājam katru sīkumu. Meita mani ļoti atbalsta — gan garīgi, gan palīdzot darbā. Katru vasaru kaut kur braucam. Kad meitai ir atvaļinājums, visi kopā dodamies pa pašu izdomātu maršrutu, apskatot Latvijas skaistākās vietas. Paliekam pa nakti viesu namos, un tās pāris dienas ir lieliska atslodze no ikdienas. Visu Latviju esam apceļojuši, arī tagad nedēļas nogalē, kad aizbraucu uz Jūrmalu pie meitas, sēžamies mašīnā un braucam gar jūras krastu.
Pietiek ar ģimeni
— No kā atkarīgas labas mātes un meitas attiecības?
— Nezinu, kā tā ir iznācis, jo neko īpašu neesmu darījusi, lai tā būtu. Bet tā tas bijis kopš bērnības, atceros, kad meita atnāca no dejām, viņa neļāva man gulēt, kamēr visu nebija izstāstījusi. Nav jau tā, ka neesam strīdējušās, esam. Meita ir skolotāja, un man liekas, ka skolotāju raksturīgākā īpašība ir vienmēr un visur domāt, ka tikai viņiem ir taisnība. Arī es ar saviem vecākiem vienmēr dzīvoju ļoti saticīgi, un man vienmēr pieticis ar ģimenes cilvēkiem gan priecīgos, gan grūtos brīžos.
— Kā jūs raksturotu pati sevi?
— Esmu diezgan asa, ātra un nevaru ciest “aizmigušus” cilvēkus, tur neko nevaru darīt. Varbūt kādreiz kaut ko pasaku nedomājot, bet es ilgi neturu ļaunu prātu. Kādreiz arī nākas nožēlot to, ko esmu pateikusi, varbūt esmu ieguvusi ienaidniekus tāpēc, ka saku acīs to, ko domāju, man nepatīk aiz muguras aprunāt.
Esmu arī diezgan neiecietīga un dzīvoju nevis ar prātu, bet ar sirdi.
— Vai ir kaut kas, ko vēlaties piedzīvot?
— Man gribētos piedzīvot laiku, kad skolas ēdnīca būtu sakārtota. Reizēm domāju: ja es loterijā laimētu naudu, tad iekārtotu visu pēc sava prāta. Vēl ļoti gribu atgūt vecāku mājas, jo tagad mums pieder tikai zeme. Trešā lieta, par ko sapņoju — gribētu aizbraukt uz Franciju.

VĀRDS, UZVĀRDS: Alda Šustiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1939. gada 17. oktobris, Nereta.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: individuālā uzņēmuma “Pavards” īpašniece.
ĢIMENE: meita Andžela, vīrs Vladimirs.
VAĻASPRIEKS: lauku darbi.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.

CITI PAR ALDU ŠUSTIŅU.

VITA BUTENAITE,
darbiniece:
— Alda ir izpalīdzīga, saprotoša un laba speciāliste savā jomā. Strādājot komandā, vienmēr var paļauties, ka viss būs kārtībā, ja Alda visu pārrauga.

DANGUTE VAIČULENA,
darbiniece:
— Ikdienā daudz varam mācīties no Aldas, jo viņa ir profesionāle savā jomā. Īpaši labi viņai padodas rēķināšana un domāšana uz priekšu — kā jārīkojas, lai iecerētais izdotos.

Staburags.lv ARHĪVS

“Mana sirds pieder laukiem!”

Kategorijas