Sniegā viltus mežacūkas pēdas

2008. gada 20. novembris 00:01

Skrīverietis Jānis Ansens medī jau vairāk nekā 40 gadu. Ilgajā mednieka mūžā daudz kas piedzīvots. Ansena kungs atklāj, ka līdz ar gadiem galvenais vairs nav medījums, bet iespēja būt kopā ar domubiedriem un atpūsties dabā.

Pirmās medības taigā

Kas pamudinājis pievērsties medībām? Ansena kungs teic, ka to tā īsti nemaz nevar pateikt.

— Puikas gados šaudīšanās bija ierasta lieta. Kara laikā man mājās nebija vien lielgabala un vācu tanka, — viņš saka. — Atkāpās viena armija, tad otra, un ieroči bija visai viegli iegūstami. Bija pat vācu ložmetējs. Taču medīt gan nemedījām. Neinteresēja. Pēc kara nonācu izsūtījumā Krievijas stepēs pie Kazahstānas robežas. Tur pagāja mana “saulainā bērnība”. Kad varēju braukt mājās, MTS direktors nedeva pasi. Pieteicos meža darbos taigā. Kolhozam vajadzēja turp sūtīt strādniekus. Tad ar baržām atpakaļ veda kokmateriālus. Tur, taigā, pirmo reizi medīju, bet ne lielos dzīvniekus, lielākoties dažādus putnus.

Kad atgriezos Latvijā, strādāju Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā. Bieži iznāca sadarboties ar toreizējo Skrīveru dzelzceļa stacijas priekšnieku Kārli Pavāru. Viņš bija kaislīgs mednieks un vietējā kolektīva vadītājs. Vienojāmies, ka viņš mums, vairākiem vīriem, iemācīs medību gudrības. Tā nu mēs pie viņa “gājām skolā”. Tad braucām uz Ogri kārtot mednieka eksāmenu. Tikai pēc tam varējām sākt medīt.

Dzirkstī joki

Medīju tepat — Skrīveru apkaimē. Pēdējos gados populārākas kļūst gaides medības, taču man vislabāk patīk medības ar dzinējiem. Ja visu nedēļu esi cītīgi strādājis, nedēļas nogalē kopā ar vīriem mežā var lieliski atpūsties. Dzirkstī joki, un nedēļas nogurums kā ar roku atņemts.

Vienreiz kolēģus pamatīgi izjokoju. Tolaik katram savas mašīnas nebija. Saimniecības direktors atļāva izmantot darba remontmašīnu — kravas automašīnu ar slēgtu telpu kravas kastes vietā. Aizvedu medniekus uz mežu. Man no iepriekšējām medībām bija palikušas divas kuiļa kājas. Piesēju tās pie koka mietiem un tāpat no automašīnas iespiedu sniegā viltus pēdas. Lencējs šīs pēdas pamanīja. Pārējiem stāstīja, ka kuilis sverot 148 kilogramus. Kamēr mēs krāmējāmies, vīri mastu veikli izdzina. Tas, protams, tukšs. Nu “ņem uz zoba” lencēju. Tikai vakarā atzinos, kā radās viltus pēdas.

Medījums tuvojas pats

Es laikam kļūstu vecs, un man bieži vien vairs negribas šaut dzīvniekam. Pāris gadu neesmu to darījis. Uz gaides medībām neeju, bet medībās ar dzinējiem, ja nāktu zvērs, būtu jāšauj, citādi kolēģi izzobotu.

Man ļoti patīk lenkt dzīvniekus, kad uzsnidzis sniegs. Pētīt pēdas, atklāt zvēru viltības. Atceros, reiz kopā ar Andreju Beināru lencām vienu mastu. Kaimiņu kolektīvs jau bija sācis medīt un iztraucējis dzīvniekus. Spriedām, ko darīt tālāk, kad pēkšņi no kaimiņiem pa retiem krūmiņiem mums tuvojās divas prāvas mežacūkas. Abi izšāvām, un rukši bija gar zemi. Ar to medības arī beidzās. Pašiem savu mastu dzīt nemaz nevajadzēja.

Kuiļa “augšāmcelšanās”

Medībās jautru piedzīvojumu netrūkst. Reiz vīri nomedīja kuili. Braucu ar automašīnu un redzēju — velk. Piebraucu blakus, kuili iekrāva automašīnas “būdā”, iekāpa paši, un mēs braucām pie mežsarga. Pēkšņi dzirdēju, ka “būdā” liels troksnis. Apstājos un ieraudzīju, ka vīri satupuši uz augšējiem plauktiem, bet kuilis sveiks un vesels grozās pa vidu. Es aizcirtu durvis un saucu, lai dzīvnieku piebeidz. Bet vīri bļāva, lai laižu laukā. Pēc mirkļa mednieki kuili tomēr piebeidza. Kad dīrājām, nevarēja atrast trāpījuma vietu. Tikai āda virs uzacs nobrāzta. Izrādās, lode dzīvnieku tikai apdullinājusi, un mašīnā viņš atžirga.

Staburags.lv ARHĪVS

Sniegā viltus mežacūkas pēdas

Kategorijas