Lielākais prieks — mazbērni

2008. gada 22. novembris 00:01

Šonedēļ Seces pagasta “Poriešos” 70 gadu jubileju radu un draugu lokā svin Andrejs Āboliņš.

Andrejs Āboliņš dzimis Madonas rajona Mētrienas pagastā. Vecāki bijuši zemnieki, un pavisam ģimenē auguši četri bērni — divas māsas un divi brāļi. Pamatskolas gadus aizvadījis Mētrienas pamatskolā, pēc tam turpinājis mācības Jelgavas vidusskolā.
Caur diviem siliem
Līdz pamatskolai bija 12 kilometru, ko mēroju, ejot caur diviem siliem. Dzīvoju skolas internātā un mājās biju tikai brīvdienās. Rudens un ziemas nedēļas nogales atceroties, prātā palikusi iešana tumsā caur mežu. Tad gan likās, ka skudriņas skrien pār muguru, pat atpakaļ neskatījos, lai tik ātrāk tiktu uz priekšu, — stāsta jubilārs.
Kopā saved mūzika
1963. gadā saņēmu norīkojumu strādāt par inženieri Secē, no tā laika līdz pat pensijai strādāju šajā amatā. Secē arī satiku savu sievu Klitiju. Viņa dziedāja korī, es reizēm viņu vedu mājās. Pamazām sākām draudzēties un apprecējāmies. Vēlāk piedzima dēls Ansis, kurš tagad strādā Aizkraukles ceļu policijā. Tagad Ansim pašam sava ģimenīte un trīs bērni.
Sapnis par māju piepildīts
Māja, kurā Andrejs Āboliņš aizvada savu mūžu, sākumā bijusi maza būdiņa zemiem griestiem. Taču, būdams meistars ar “zelta rokām”, viņš māju pārbūvēja.
Kolhoza laikos, kad lauku cilvēki varēja pieteikties būvmateriāliem, tiem pieteicos arī es. Pārbūvēt māju palīgā nāca gan paša, gan sievas brāļi, bet iekšdarbus veicu pats, grīdas, griesti un sienas — viss paša rokām un ar lielu mīlestību veidots.
42 kopīgas vasaras
Kopā ar Klitiju esam jau 42 gadus. Dzīvojam mierā un saticībā. Nesaprotu mūsdienu cilvēkus — apprecas, tad izšķiras un atkal tāpat. Man tas nav pieņemami, ja reiz nopietni, tad nopietni.
Mums ir piemājas saimniecība — divas gotiņas, jaunlopi, vistas un divi suņi. Labi, ka pašiem ir nedaudz tehnikas, vieglāk tiekam ar visu galā. Vismaz ir kāda nodarbošanās un var izkustēties, jo ko tad laukos citu darīt! Bez darba te nevar, tad dzīve liktos vienmuļa. Jādzīvo un jācīnās.
Dvēselē romantiķis
Vakaros labprāt skatos televīziju. Ir ļoti maz labu seriālu, visi garlaicīgi un vienveidīgi. Iecienītākie ir “Mīlas viesulis” un pašmāju “Neprāta cena”, abiem ļoti līdzīgi un aizraujoši sižeti.
Ļoti daudz lasu grāmatas, vairāk romānus, bet nesmādēju arī citus žanrus. Kādreiz pirku daudz grāmatu, bet tagad tās ir dārgas, tāpēc pērku reti. Labprāt palasu arī žurnālus, biežāk tie ir ”Ievas Stāsti” — interesanti, kā cilvēki dzīvo.
Kur nu bez medībām!
Viens no maniem vaļaspriekiem ir medības, ar medīšanu nodarbojos jau vairāk kā piecdesmit gadu. 30. novembrī, Andreju dienā, būs pēdējās aļņu medības, tās noteikti garām nelaidīšu.
Vasarā labprāt dodos sēņot, parasti lasu baravikas un bērzlapes. Ar makšķerēšanu gan ir, kā ir, reizēm jau aizeju uz copi, bet upe no mājām patālu, tāpēc tik bieži, kā gribētos, neiznāk.
Svētkos kopā
Ziemassvētki un Jāņi ir svētki, kad ievērojam ģimenes tradīcijas. Visi sanākam kopā, gan radi, gan kaimiņi — svinam kā latviešiem klājas. Ziemassvētku vakarā vienmēr kopā ar ģimeni ejam uz baznīcu. Savukārt Jāņiem jau laikus iekrājam žagarus un zarus, lai iznāktu īsts Jāņu ugunskurs. Tradicionāla ir arī muciņas vilkšana kalnā, to pēc tam ugunskura vietā dedzinām.
Mans lielākais prieks ir trīs mazbērni — Andra, Aija un Artūrs. Aija un Artūrs jau lieli, bet Andriņa ir jaunākā. Gribas pieredzēt, kā viņa izaug. Andriņa mums māca rīkoties ar mobilo telefonu. Bērni tagad tik gudri, viņiem ātri viss skaidrs, tur nu mums līdzi netikt, — nosaka Āboliņa kungs.

Staburags.lv ARHĪVS

Lielākais prieks — mazbērni

Kategorijas