Neviens darbs nav par grūtu

2008. gada 2. decembris 00:01

Par klintainieti Gaidi Mizovski vietējie teic: nav tāda darba, ko sirmais vīrs neprastu. Viņš kopj zemi, var būt arī galdnieks vai elektromontieris un, galvenais, vienmēr palīdz kaimiņiem un citiem pagasta cilvēkiem.

Novembra vidū Gaidim Mizovskim bija 70. dzimšanas diena. Ar viņu kopā bija tuvākie cilvēki — meita Līga ar draugu Aigaru un viņu audžumeita Liene, kurai Gaida kungs ir kā vectēvs.
Basām kājām kā bērnībā
Kad tikāmies, sirmais vīrs bija diezgan nerunīgs. Taču pamazām vien sākām ritināt atmiņu kamoliņu, kurā gaišie dzīves mirkļi mijās ar pelēkām dienām.
— Dzīvē gājis visādi. Esmu klintainietis, jo 1924. gadā tēvam no vietējās muižas piešķīra 13 hektāru zemes Atmodas laikā zemi atguvu un arī pusi mājas privatizēju, kura uz tās bija uzcelta, — stāsta Mizovska kungs.
Bērnība Gaidim pagāja kara gados, kad Latvijā bija gan krievu, gan vācu laiks. Zēns neko daudz nesaprata no pieaugušo satrauktajām sarunām par varas maiņām un ikdienas problēmām. Viņam bija savi pienākumi — jāgana lopi un jāpalīdz mātei mājas darbos. No agra pavasara līdz pirmajam sniegam puika skraidīja basām kājām. Un to viņš vasarā dara visu mūžu, arī tagad. Klintainieši domā, ka sirmais vīrs tādējādi saglabājot veselību.
— Dažkārt viens otrs mani “pavelk uz zoba”, bet es neapvainojos. Vasarā apavi man traucē — spiež pirkstus vai kājas svīst, tāpēc vislabāk jūtos basām kājām. No zemes saņemu enerģiju, norūdos un mazāk slimoju, — teic Gaida kungs.
Skola jāpamet, jo jāstrādā
Bērnībā mazajam zēnam ļoti patika Daugavā makšķerēt, un šī aizraušanās viņam piemīt joprojām. Tikai tagad zivis mājas dīķī viņš audzē pats. Tomēr prieks zvejot Daugavā ir tikpat liels kā puikas gados.
Tūlīt pēc kara Gaidis sāka mācīties Klintaines pamatskolā, tad mācības turpināja Pļaviņu vidusskolā, taču no šīs skolas aizgāja. Sāka strādāt kolhozā, bija autovadītājs, traktorists un darīja visus darbus, kādus vien vajadzēja.
Ģimenes dzīvē Gaidim neveicās, un abi ar sievu drīz vien aizgāja katrs savu ceļu. Otrā dzīves draudzene jau mūžībā, bet tēvam vienmēr blakus ir meita Līga. Viņa ir audzinātāja bērnunamā “Dzeguzīte”. Nu Mizovsku ģimenē mājas atradusi arī Liene, kādreizējā bērnunama audzēkne.
Vēlmēm jābūt reālām
Stāstot par dzīvi, Gaidis Mizovskis nevar aizmirst dienestu armijā un dzīvi Tālajos Ziemeļos. Tur viņš strādāja arī zivju ostā, iepazina skarbo dabu, cilvēku izturību, guva arī rūdījumu un pārliecību, ka gribēt jau var nezin ko, bet vēlmēm jābūt reālām.
— Kā ir, tā jādzīvo. Nevar lidināties mākoņos, neko nedarīt, tikai valdību lamāt. Daudz ir pašu rokās. Ja cilvēkam ir zeme un māja, tad darba netrūkst ne ziemā, ne vasarā, — pārliecināts klintainietis.
Grēko ar pīpēšanu
Viņam miera nav nekad, ja paša tīrums apstrādāts, ar savu traktoriņu jāpalīdz kaimiņiem. Gaidim rokas sastrādātas vienās tulznās, bet tas nemazina viņa dzīvesprieku un uzņēmību. Ja meitas nav mājās, apdara mājas darbus, viņam palīdz arī Liene un Aigars.
— Kamēr varu, tikmēr daru. Bez darba neesmu radis dzīvot. Tāpat kā bez smēķēšanas. Zinu, ka nelabs paradums, bet manos gados jau grūti mainīties, tāpēc šo grēciņu atļaujos, — atzīstas sirmais vīrs.
Gaida kungs spriež, ka mājā varētu būt labāka kārtība, taču lauku māja ir lauku māja, īpaši, ja tajā ikdienā pārsvarā saimnieko vīrieši. Tomēr nekur nav tik labi kā savā kaktiņā, to nu Gaidis Mizovskis zina labi. Tāpat kā to, ka nekur nav skaistākas vietas par Klintaini Daugavas krastā.

Staburags.lv ARHĪVS

Neviens darbs nav par grūtu

Kategorijas