Paraugs, kam vērts līdzināties

2008. gada 6. decembris 00:01

Aizkraukles 1. vidusskolas 9. klases skolēni, mācoties veidot interviju latviešu valodā, intervēja 12. klases skolēnus, kuri Aizkrauklē notikušajā donoru dienā nodeva asinis. Lūk, ko mums pastāstīja Karīna Jaunmuktāne, Elīna Paviloite, Elgars Babris, Aļona Ostrovska, Arnis Jostsons, Kristaps Geršebeks, Mārtiņš Ozoliņš, Kaspars Neija, Jekaterina Selicka, Alīna Bondarcova, Igors Kits.

Uz jautājumu, kas pamudināja kļūt par donoru, visi skolēni vienbalsīgi atbildēja: — Vēlme palīdzēt cilvēkiem.
Karīna: — Pati izdomāju, ka jāpalīdz cilvēkiem, jo asinis vajadzīgas visiem, un varbūt kādreiz arī man būs vajadzīga donoru palīdzība.
Arnis: — Televīzijā bija daudz reklāmu par asins donoriem, un es nolēmu palīdzēt cilvēkiem, kuriem manas asinis varētu izglābt dzīvību.
Elīna: — Man ir tāda asinsgrupa, kura der jebkuram, bet manas asinsgrupas cilvēkiem der tikai šīs grupas asinis, un asins donoru centrā šīs grupas asiņu bieži pietrūkst. Tāpēc es gāju nodot asinis jau otro reizi.
— Cik daudz asiņu vienā reizē jānodod?
Elīna: — Katru reizi noņem gandrīz puslitru asiņu.
— Tas ir ļoti daudz! Kāda pēc tam ir pašsajūta?
Elgars: — Nekādu īpašu izmaiņu nebija. Es regulāri nodarbojos ar sportu, tas noteikti labvēlīgi ietekmē veselību.
Elīna: — Pēc pirmās reizes nejutos slikti, bet pēc otrās reizes es noģību. Patīkami, ka mediķi bija ļoti iejūtīgi un parūpējās par mani, tikai viena medmāsa nebija laipna. Donoram, kurš atnācis pirmo reizi, ir ļoti svarīgi, lai pret viņu izturētos ar sapratni un iedrošinātu.
Jekaterina: — Man patika mediķu attieksme. Arī es vēlējos nodot asinis, bet ārste ieteica to nedarīt. Ārsti necenšas par katru cenu paņemt no donora asinis, bet rūpīgi apsver, vai cilvēka veselībai tas nenodarīs ļaunumu.
Alīna: — Arī man neņēma asinis, jo bija zems asinsspiediens un pārāk mazs svars. Donoram jāsver vismaz 50 kilogramu. Arī manai draudzenei Diānai neizdevās kļūt par donori, jo viņai ir dziļas vēnas. Protams, mazliet žēl, ka tā.
— Vai jums nebija bail?
Mārtiņš: — Sākumā bija, bet tagad vairs ne.
Karīna: — Es aizgāju kopā ar draugiem, tāpēc bail nebija.
Elgars: — Sākumā bija mazliet bail, jo adata bija tik liela kā pildspalvas lodīte, taču izskatās briesmīgāk, nekā ir patiesībā.
Aļona: — Nekā briesmīga nebija, kad no pirksta ņem asinis, tad vairāk sāp.
— Ko jūs darījāt pirms asins nodošanas?
Elīna: — Mēs daudz dzērām tēju un kafiju.
— Jūs smēķējāt pirms asins nodošanas?
Mārtiņš: — Pirms asins nodošanas nesmēķēju.
Elgars: — Es arī nesmēķēju, tāpat Igors.
— Kas bija pats nepatīkamākais?
Arnis: — Lai nodotu asinis, ir jāstāv garā rindā, un pēc asins nodošanas reibst galva un ir slikta dūša.
Aļona: — Trīs reizes jāstāv rindā. Man rindā bija jāpavada divas stundas, un nepacietīgie to pat nevar izdarīt.
— Ko jūs ieguvāt, nododot asinis?
Arnis: — Tagad es apzinos, ka, iespējams, esmu izglābis kādam dzīvību. Es labprāt asinis nodotu vēlreiz.
— Vai par asins nodošanu maksā?
Kaspars: — Jā, astoņus latus.
— Vai asinis nodevāt arī savtīgu mērķu dēļ?
Mārtiņš: — Nē, nekādā gadījumā.
Elgars: — Savtīgu? Nē, bet viens pluss bija gan — asins nodošanas dienā nebija jāiet uz skolu, un katram donoram pienākas vēl viena brīva diena. Tomēr, galvenais, ka varēju palīdzēt citiem cilvēkiem.
Aļona: — Noteikti nē, es tāpat būtu gājusi nodot asinis.
— Vai vēl kādreiz iesiet nodot asinis?
Mārtiņš: — Noteikti!
Karīna: — Iešu, tikai turpmāk ievērošu lielāku starplaiku. Šoreiz starp pirmo un otro nodošanas reizi bija pagājuši tikai divi mēneši.
— Ko jūs ieteiktu citiem donoriem un tiem, kuri vēl ne reizi nav uzdrošinājušies nodot asinis?
Mārtiņš: — Nodot tās pēc iespējas biežāk un pēc pirmās reizes nepārtraukt.
12.a klases audzinātājai jautājām, kā viņa vērtē savu skolēnu rīcību un vai skolotājiem nav iebildumu pret to, ka skolēni kavē stundas?
Astra Jansone: — Kad daži skolēni pirmo reizi posās nodot asinis, mēs audzināšanas stundā runājām par to, kādi nosacījumi jāievēro, lai kļūtu par donoru, kā asins nodošana ietekmē donora veselību. Tobrīd man likās, ka tā tāda parunāšana vien būs, bet šobrīd esmu patiesi lepna par savu skolēnu rīcību! Manuprāt, daudz svarīgāk par gramatikas likumu un matemātikas formulu apguvi skolā ir iemācīties cilvēcību. Man prieks, ka šis pozitīvais piemērs ir bijis ”lipīgs” un mūsu klases pirmajiem donoriem ir pievienojušies vēl citi. Bet par tām stundām — vai nu mazums ieganstu vidusskolēni izdomā, lai kādreiz neatnāktu uz skolu!

Staburags.lv ARHĪVS

Paraugs, kam vērts līdzināties

Kategorijas