Mājas labais gariņš

2008. gada 13. decembris 00:01

Mika ir divus gadus veca kaķene, kura mīt tikai dzīvoklī un par ārpasauli nemaz neinteresējas. Vienīgi, raugoties pa logu, dusmojas uz putniem, īpaši vārnām, klabinot zobus un ar ķepām “klauvējot” pie loga rūts. Mika ir gudra un sabiedriska būtne, laipni sagaida ciemiņus, vispirms gan mēģinot pārbaudīt viņu somas vai iepirkumu tīkliņus.

Runča vietā kaķene
— Kaķēnu mums uzdāvināja vēl pavisam mazu kā runcīti. Man radās aizdomas, ka runčuks ir tāds smalks un ļoti pieklājīgs. Mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši runči, tāpēc jau zinām, kādas ir viņu “manieres” un ārējais izskats. Patiesību atklājām pēc kāda mēneša, kad mana draudzene, murcīdama kaķīti, pēkšņi iesaucās: “Un viņu jūs saucat par runci? Tā taču ir visīstākā kaķenīte! — stāsta Mikas saimniece Laimas kundze.
Sākumā ģimene bija šokēta, jo kaķeņu audzināšanā pieredzes nebija, tomēr vajadzēja samierināties. Mika izrādījās mīlīga un paklausīga, un Laimas kundze pat nopriecājās, ka tikusi pie kaķenītes.
Nav pat prusaku
— Mika uzmanīgi iepazina māju, izvēlējās sev labāko guļvietu uz dīvāna atzveltnes, no kuras varēja pārredzēt visas trīs istabas un priekštelpu. Kad kopju puķes, viņa sēž uz palodzes un visu vēro. Līdz šim kaķenīte nevienu puķupodu nav apgāzusi un arī augus neaiztiek. Viņas “ienaidnieki” ir mušas, zirnekļi un prusaki. Kopš mūsu dzīvoklī ir Mika, virtuvē vairs nav neviena prusaka, lai gan kaimiņu dzīvoklī viņi ir. Tagad pat tarakāna ūsiņu neredzēt, — priecājas saimniece.
Nesen Mika paveica to, kam kaķi izsenis domāti — virtuvē noķēra nelielu pelēnu. Visiem tas bija liels pārsteigums, jo Mika dzīvu peli redzēja pirmo reizi, taču uzreiz zināja, kas jādara.
— Dabas dotie instinkti ir visa pamatā, un tie dzīvnieku vada no viņu dzīves pirmās līdz pēdējai stundai. Tikai cilvēks ir būtne, kurš piedzimst bezpalīdzīgs un kā balta lapa, kura vēl tikai jāapraksta, — filozofiski noteica vecmāmuļa.
“Ārstē” slimos
Interesanti, ka pelēkbaltā kaķenīte jūt, ja kādam tuvojas slimība — tad viņa glaužas klāt un pat naktī gultā guļ blakus. Reiz Laimas kundze saaukstējās un sāka klepot. Tiklīdz saimniece apgūlās, Mika tūlīt izstiepās uz viņas krūtīm, ar ķepiņām pat kaklu apņemot. Un tā vairākas dienas viņa nepameta slimnieci, līdz Laima izveseļojās. Kaķenīte pat jūt, ja sāp galva, un cenšas apgulties uz spilvena. Viņas skaļā murrāšana sirdzēju parasti iemidzina, un pēc tam arī sāpes pāriet.
Mika ļoti labi atšķir savējo, draugu vai kaimiņu soļus. Kad visi pievakarē nāk mājās, Mika katru sagaida ar murrāšanu un ieņaudēšanos. Tas ir kā sveiciens un apjautāšanās, kā tad saimniekiem dienā klājies.
Sava krājkase
— Nesen atklājām, ka Mika “krāj naudu”. Tīrījām dzīvokli un nesām ārā izpurināt paklājus. Meitas istabā zem paklāja atradām četrus latus, kurus kaķenīte spēlējoties bija tur pabīdījusi, ierīkojot tur savu krājkasīti.
To, ka viņai kā žagatai patīk spožas lietas, secināju, redzot, kā viņa no spoguļa galdiņa paņem zobos spožu matusprādzi, aiznes to uz citu istabu un noliek kādā redzamā vietā. Tā krelles, brošiņas un ķēdītes esam atraduši pat uz ledusskapja. Vienrīt, izkāpjot no gultas, pie savām čībām atradu meitas rokassprādzi un vairākas krāsainas matu gumijas. Mika laikam uzskatīja, ka arī man tādas lietas noderētu, — teic Laima.
Tā Mika dzīvo — runčuka vietā uzdāvinātā kaķenīte, kuru visi mīl un lutina, jo viņa ģimenē vieš labestību.

Staburags.lv ARHĪVS

Mājas labais gariņš

Kategorijas