Ķīnā smaidus neražo

2008. gada 30. decembris 00:01

Šī gada nogale daudzu sejās ievilkusi pa rūpju rievai, jo Jaunajā gadā Ziemassvētku vecītis nesolīja labākus laikus. Toties solīja: “Būs vēl grūtāk!”. Un tad jau nav brīnums, ka smaids no mūsu sejām pazūd. Ja tā būtu kāda cita lieta --- ievestu no Ķīnas, bet diemžēl smaidus spējam “saražot” tikai mēs paši.

Tomēr liela daļa “Staburaga” slejās sastapto cilvēku nenolaiž rokas. Daudzi no viņiem ir izgājuši cauri šaubu, nespēka, mazvērtības kompleksu un vienaldzības lokiem. Taču sirdī viņiem mīt cerība. Agri vai vēlu tā kā koks izpleš zarus, un uzplaiksnī apjausma --- laime jau nav ceļa mērķis, bet gan pats ceļš.
Kad nesen vēlējos uzzināt, kā ekstremālajā maratonā Siguldā veicies Pekinas olimpisko spēļu dalībniekam vietalvietim Igoram Kazakevičam, viņa tālrunis klusēja. Pēc kāda laika viņš piezvanīja pats. Uz ierasto jautājumu kā sokas? — atbildēja: “Nevienam kā sportists neesmu vajadzīgs. Tikko biju ārzemēs, sapelnīju naudu studijām, bet gan jau viss nokārtosies.” Un jutu, ka Igors smaida.
Ir tāds teiciens: “Katram pašam savs krusts nesams.” Saistība ar to atcerējos kādu līdzību: cilvēks bija noguris no sava krusta nešanas un aizgājis žēloties Dievam: “Dievs, dod man citu krustu, manējais ir tik smags, man vairs nav spēka to panest!”. Dievs ievedis cilvēku kādā istabā, kas bija pilna dažādiem krustiem --- ļoti lieliem, smagiem un pavisam maziem. Cilvēks izvēlējies vismazāko. Tad Dievs viņam teicis: “Tas jau bija tavs krusts, ko tu līdz šim nesi.”

Jaunajā gadā novēlu nezaudēt smaidu un atcerēties, ka visas pārmaiņas agri vai vēlu beidzas labi.

Staburags.lv ARHĪVS

Ķīnā smaidus neražo

Kategorijas