Lai kopā nodzīvotu mūžu, jābūt raksturam

2009. gada 17. janvāris 00:01

Lidija un Pēteris Kalniņi visu mūžu bijuši uzticīgi Kurmenes pagastam un viens otram. Pagājušā gada nogalē viņi nosvinēja savas zelta kāzas. Pēterim ir 75, Lidijai — 74 gadi.

Apprecas Ziemassvētkos
— Kopā esam no 1958. gada, lai gan Lidiju biju noskatījis jau agrāk, — saka Pētera kungs.
— Mūsu vecāki un vecvecāki arī ir kurmenieši, tāpēc viens otru labi zinājām.
Tuvāk iepazināmies kādās bērēs, reizē mājās braucot. Tā arī nolēmām palikt kopā.
1958. gada Ziemassvētkos reģistrējāmies un 28. decembrī salaulājāmies. 1959. gadā mums piedzima dēls Guntis, četrus gadus vēlāk — meita Gunta.
Jautāju, kā kopā var nodzīvot tik ilgu laiku? Vai tad nekad nav bijis strīdu vai sānsoļu?
— Raksturi norūdīti, un katrās dzīves grūtībās domas nemainām un nemeklējam ko labāku. Daļēji arī ticība satur kopā un palīdz visu pārciest. Abi ejam baznīcā, — teic Kalniņa kungs.
Pārdzīvo represijas
Viss mūžs Kurmenē nostrādāts un nodzīvots. Lidijas kundze spēka gadus veltīja slaucējas darbam, savukārt Pētera kungs strādāja ar traktoriem un smago tehniku.
— Pirms tam, 1952. gadā, mani iesauca padomju armijā. Līdz dienestam strādāju par traktoristu. Dienēju Daugavpils latviešu divīzijā. 1954. gada rudenī divīziju sadalīja, un mani norīkoja uz Kaļiņingradu, 1. Maskavas divīziju. Biju mīnmetējnieku bataljonā. Pēc dienesta sāku strādāt Kurmenes MRS, — stāsta sirmais vīrs.
Kā visi tā laika cilvēki, arī Kalniņu ģimene piedzīvoja represiju laikus:
— 1949. gada martā, kad man bija 15 gadu, mācījos skolā, stundas laikā klasē ienāca bruņoti vīri. Klasesbiedrs Ilmārs deklamēja dzejoli krievu valodas stundā. “Ilmār, ejam, tavi vecāki jau ceļā,” sacīja viens no vīriem. Un Ilmārs, kāds stāvēja, tāds arī aizgāja, — atceras Lidijas kundze.
Līdzīgi bijis arī Pēterim. Viņš kopā ar draugiem spēlējis kārtis, kad istabā ienākuši bruņoti vīri. Vienu viņš labi pazinis, pagastā bijis ievērojams vīrs, nu ar automātu kaklā kalpoja svešai varai. Kāds no vīriem teicis Pētera draugam: “Padomju likuma vārdā jūs tiekat izvests no dzimtenes.” Draugs jau iepriekš bija tam gatavojies, jo viņa vecāki savulaik bija sadarbojušies ar vāciešiem. Pagalmā stāvēja pajūgi, pilni cilvēkiem, kurus tālāk veda uz dzelzceļa staciju.
Interesējas par politiku
Taču dzīve turpinājās. No darba brīvajā laikā abi dziedāja vietējā korī un ansamblī. 1973. gadā piedalījās Dziesmu svētku 100 gadu jubilejā. Daudz braukāts pa kaimiņu pagastiem, dziedot saviesīgos pasākumos.
Pēteris joprojām interesējas par politiku, un, sākot runāt par šo tēmu, jūtu, ka viņa balss intonācija paaugstinās: — 1989. gadā iestājos LNNK, vieni no pirmajiem Latvijā pie pagastmājas mastā pacēlām sarkanbaltsarkano karogu. Toreiz tas bija liels notikums.
Vēlāk pēc Pētera iniciatīvas savāca naudu piemineklim Komunistiskā terora upuru piemiņai.

Kopš 1991. gada Pēteris ir zemessargs. Nu gan kā goda veterāns, bet joprojām dzīvo līdzi šī formējuma aktivitātēm.
Drošs plecs līdzās
Gadiem ejot, Lidiju un Pēteri piemeklējušas dažādas kaites, tāpēc tagad abi ir atkarīgi viens no otra. Kad viens jūtas labāk, var palīdzēt otram. Dzīves sākumā kopā satur simpātijas un mīlestība, bet vecumā labi, ja jūti otra stipro plecu sev līdzās, un priecājies, ka neesi palicis viens.
Jautāju, kas dzīvē pats svarīgākais?
— Ģimenes izveidošana. Meita ir skolotāja Rīgā, dēls — metinātājs Ogrē. Esam bagāti arī ar trim mazbērniem, — teic zelta pāris.
Par sevi jācīnās pašiem
— Vai ko labāku cerat sagaidīt no valsts?
— Lielu cerību vairs nav. Uzskatu, ka mēs, latviešu tauta, paši varētu būt noteicēji savā zemē, ja nebūtu tik kūtri. Nosodu tos, kuri 2008. gadā neaizgāja uz referendumiem. Tautai ir jācīnās par sevi!
Mēs abi esam otrās grupas invalīdi, slimojam ar sirds slimībām, kamēr vien varējām, turējām lopiņus, palīdzējām bērniem, bet nu pārtiekam tikai no pensijas. Zemi — četrus hektārus — iznomājam kaimiņam ukrainim Jurim Metenko, kurš mums atvieglo ikdienas soli un rudenī ar izaudzēto norēķinās par zemes nomu, — stāsta saimnieks.
Vakaros abi iekārtojas gultā un paskatās televīzijas raidījumus, parunā par dzīvi.
— Kā nosvinējāt lielo kāzu jubileju?
— Radu un draugu pulkā. Klusi un mīļi, kā mums tas ierasts. Pavisam bijām 16 cilvēku.
Istabā daudz ziedu, kas atgādina par neseno notikumu. Uz atvadām “memmuks” pasauc savu “tētuku” un kopā ar dēla dāvanu — leļļu pāri, kas dejo mūzikas pavadījumā — nobildējas piemiņai.
Aiz muguras paliek klusa māja ar apsnigušu malkas kaudzi pagalmā. Domāju, cik daudz mums tādu “tētuku” un “memmuku” Latvijas pagastos, kuri vakaros, atceroties spēka gadus, lēni un rāmi divatā vada savas vecumdienas.

Staburags.lv ARHĪVS

Lai kopā nodzīvotu mūžu, jābūt raksturam

Kategorijas