Mīlestība mūža garumā

2009. gada 24. janvāris 00:01

Šonedēļ Iršu pagasta “Ķiršu” mājās Kazimirinai Pļenkovai skaista jubileja, līdzīgi kā Latvijas valstij — 90 gadu.

Vēl varētu dejot
Kaut arī liela gadu nasta, jubilāre sūdzas tik par savām kājām — ja tās nesāpētu, daudz vairāk varētu padarīt.
— Vecumā rokas arī sākušas neklausīt, bet traukus vēl varu nomazgāt. Liels palīgs ikdienā ir kūjiņa, uz kuras atbalstīties un ko dusmīgi pakratīt kādam politiķim televīzijā, kurš kārtējo reizi sarunājis muļķības,” smejot saka Kazimirinas kundze.
— Vasarā gribas svaigā gaisā iziet, bet tagad, ziemā, jāuzmanās, ka nepaslīd kāja, tāpēc vairāk pa istabu. Pirms pāris gadiem pavasarī, ceriņu ziedēšanas laikā, vēl braucu ekskursijā pa Dobeli un Jelgavu. Pirms diviem gadiem mazdēls mani dzimšanas dienā pat izdancināja, šobrīd ilgāk nosēdēt pagrūti, tāpēc arī par teātra izrādēm jāaizmirst.
Meitenēm nav jāmācās
Mana dzimtā puse ir Latgalē. Esmu dzimusi un uzaugusi pie Rāznas ezera Kaunatas pagastā. Ģimenē bijām seši bērni — divi brāļi, un četras māsiņas. Žēl, ka tēvu labi neatceros, viņš nomira, man mazai esot.
Latgalē dzīvojot, skolas solā tikai trīs gadus pasēdēju. Tad māte pateica, ka pietiks mācīties, meitenēm vairāk nevajag, lai mācās puikas, viņiem dienēt jāiet, vajag vairāk zināšanu.
Atceros, maza meitene būdama, kopā ar draudzenēm viju vītnes no pļavas puķēm, sagaidot Kaunatas pagastā toreizējo Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani.
No 13 gadu vecuma sākās patstāvīgā darba gaitas – ganīju govis un palīdzēju siena pļavā.
Mobilizē ar viltu
— 1940. gada 25. janvārī apprecējos. Lielas kāzas bija, kā jau tas Latgalē pieņemts. Jurģos pārnācām dzīvot vīratēva mājās Iršu pagastā. Rudenī piedzima pirmā meitiņa Zelma, vēlāk otrā — Lidija.
Karam sākoties, vīrs kādu laiku centās izvairīties no iespējamā dienesta vācu armijā, bet vēlāk krievi ar viltu mobilizēja. Bēgļu gaitās esot, vajadzēja domāt, kā tikt pie pārtikas. Ciemā, kādās krievu armijas okupētajās mājās, bija graudi. Tos nolēma sadalīt visiem gribētājiem. Patiesībā tas bija veids, kā cilvēkus izvilināt no slēptuvēm. Vīru Viktoru tajā dienā mobilizēja, un viņu dzīvu es vairs nesatiku.
Viktors 1945. gada martā krita kaujās pret vāciešiem. Man toreiz bija 25 gadi. Maz iznāca kopā padzīvot, tikai piecus gadus, bet uzticīga viņam esmu bijusi visu mūžu. Viņš apglabāts Saldus rajona Blīdenes brāļu kapos. Kamēr vēl biju stipra, braucu uz turieni.
Vīra dāvana — divas meitas un dēls
Daudzi vīrieši vēlāk man pievērsa uzmanību, bet bērnus izaudzināju viena.
Strādāju pārsvarā lauku darbus, dzīve iemācīja darīt visu — strādāt gan uz lauka, gan kaltē, gan kāzām, jubilejām galdus klāt. Kolhozā alga bija ļoti maza. Dienā saņēmu tikai divdesmit kapeiku. Tolaik arī dziedāju korī, dejoju tautas dejas.
No sešiem bērniem ģimenē vairs tikai divas māsas esam dzīvas. Antoņinai, jaunākajai, ir 81 gads, viņa dzīvo Līvānos.
Pašas bērni — divas meitas un dēls, — savos dzīves ceļos. Dēls Pēteris un vedekla Inta no 1990. gada dzīvo kopā ar mani. Viena meita mīt Madlienā, otra — tepat Iršos. Ik gadu janvārī, kad visi sabrauc uz manu dzimšanas dienu, iznāk paprāvs pulciņš — septiņi mazbērni, 16 mazmazbērnu un jau trīs mazmazmazbērni.
“Mana vārda kalendārā nav”
Lauku darbos viss mūžs pavadīts un, lai daudz strādātu, labi jāpaēd, tāpēc arī tagad gribas kārtīgu ēdienu. Vislabāk garšo kartupeļu pankūkas, siļķes, arī karbonāde “piesien dūšu.” Jubilejas svinībās būs liela torte, bagātīgi klāts galds.
Vārdadienu gan agrāk nesvinēju, jo māte deva vārdu, kura kalendārā nav. Vēlāk izlēmām, ka svinēsim 22. maijā — visu neparasto vārdu dienā.

Staburags.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas