Viss darba mūžs Paradīzes dārzā

2009. gada 21. februāris 00:01

Balti sniegotā februāra dienā šonedēļ savu 60. dzimšanas dienu sagaidīja agronome Lidija Baumane. Lidijas kundzi jubilejā sirsnīgi sveica Skrīveru zemkopības zinātniskā institūta kolēģi. Viņai institūts ir pirmā un vienīgā darbavieta kopš 1966. gada augusta.

Lai arī tagad Lidijas kundze sevi uzskata par skrīverieti, tomēr viņas dzimtā pilsēta ir Jaunjelgava. Tur pagāja bērnība, tur Lidija absolvēja vidusskolu. Lidijai interesēja bioloģija, un varbūt tieši tas noteica profesijas izvēli — Skrīveru zemkopības institūta augu aizsardzības nodaļā viņa pieteicās par laboranti. Tas arī nebija tālu — tikai pāri upei. Vienā Daugavas krastā palika bērnība, otrā, Skrīveru pusē, sākās darba mūžs. Katram sava vieta— Toreiz augu aizsardzības nodaļu vadīja zinātnieks Viktors Eglītis, radoša personība un ļoti jauks cilvēks. Viņš man reiz teica, ka zinātnieki savu darbu var paveikt pateicoties vienkāršāko darbu darītājiem, piemēram, laborantiem. Sapratu, ka esmu vajadzīga un zināšanas man jāapgūst gan teorētiski, gan praktiski. Ļoti interesanti bija izmēģinājumi graudaugu laukos, kartupeļu un kukurūzas tīrumos, laboratorijā patika pētīt sēkliņu dīgšanu. Pirmie darba gadi man bija kā brīnumu pasaulē, — saka Lidijas kundze.Nu Lidijas kundze ir agronome agrotehnikas nodaļā un pēta arī rapsi. Nodaļu vada zinātnieks Jānis Vigovskis, kurš arī nupat nosvinēja 50 gadu jubileju. Lidijas Baumanes kolēģe ir lauksaimniecības zinātņu doktore Lilija Borovko, abas ļoti labi saprotas. Tikpat laba kolēģe Lidijas kundzei daudzus gadus bija zinātniece Gunta Bērziņa, kura tagad ir pensijā. — Daudzi izmēģinājumi veikti iecienītajā Paradīzes dārzā, tāpēc varu teikt, ka mani darba gadi aizvadīti tieši Paradīzes dārzā. Cik pavasaros un rudeņos tur ir skaisti! Cik tur bija labas kartupeļu ražas! Reiz mēs abas ar Guntu Bērziņu, rokot kartupeļus, pat iekļuvām “Staburagā”, — atceras jubilāre. Nejūtas vientuļaKopš dēls Regnārs ar ģimeni dzīvo Rīgā, Lidijas kundzei vairāk laika atliek sev. Viņas kaimiņi — Rasma un Jāzeps Kazimirovi — garlaikoties neļauj. Ja paši brauc uz teātri, izstādi, koncertu vai kur citur, Lidijas kundzi aicina līdzi. Ar prieku Lidijas kundze gaida savējos un arī māsas bērnus un mazbērnus. Tad jāpagatavo kas garšīgs un jāpavēro, ko jaunu apguvusi jaunākā mazmeita Elizabete, kurai martā būs divi gadi.— Vientuļa nekad nejūtos. Man interesē gan televīzijas pārraides un grāmatu lasīšana, gan darbošanās dārzā. Klusajos vasaras vakaros pastaigājos gar Daugavu un reizē apskatu savu dzimto Jaunjelgavu. Īpaši skaisti abi Daugavas krasti ir maijā, kad zied ceriņi. Man visas puķes patīk, tomēr visvairāk — vienkāršās lauku margrietiņas, — stāsta Lidija Baumane.Sevi citiem neuzspiežViņasprāt, gadi steidzas ātri. Lai arī daudz pārdzīvots, par dzīvi joprojām ir vērts cīnīties. Ja piezogas kāda kaite, ar to jātiek galā. Lidijas kundze daudz ko neizpauž, jo negrib savas sāpes uzvelt kādam citam. Lūkojoties pagātnē, Lidijas kundze atceras daudzos kolēģus un draugus. Institūtā kolektīvs ir draudzīgs, tā bijis arī tad, kad tur strādāja daudz vairāk speciālistu nekā patlaban. Domās viņa atkal staigā pa divmetrīgās kukurūzas lauku, raugās ziedošajos griķos un rapsī, rušinās irdenajās kartupeļu vagās. Tā pavasari un rudeņi vienmēr mijušies ar vasaru un ziemu. Lidija Baumane atzīst, ka labais katrā cilvēkā gūst virsroku pār likteņa izaicinājumiem, tikai notiekošais jāizprot. Bieži vien — klusējot un nogaidot. Laiks visu noliek vietā, gan neuzticību un zaudējumus, gan mīlestību un labestību.

Staburags.lv ARHĪVS

Viss darba mūžs Paradīzes dārzā

Kategorijas