“Esmu tik jauna, cik jauni cilvēki man apkārt”

2009. gada 28. februāris 00:01

Biruta Jurgensone dzimusi Jaunjelgavā, bet daudzus gadus dzīvo Staburaga pagastā. Darbdienās viņu var satikt Aizkraukles slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Šīnedēļa viņai īpaša. Birutas kundze svin apaļu jubileju, lai gan teic ka jūtas kādus 20 gadu jaunāka.

Dzīvokļa sienas spiež nost
— Par savu dzīvi varu teikt, ka tā man raiba kā dzeņa vēders, — saka jubilāre. — Esmu dzimusi Sērenes pagastā, mācījusies Jaunjelgavā. Mātei bijām septiņi bērni trīs — māsas un četri brāļi. Tēvs agri nomira. Es ģimenē biju viena no jaunākajām. Centāmies pēc iespējas ātrāk aiziet savā dzīvē, sākt strādāt, lai palīdzētu viens otram. Kad biju maza, gribēju kļūt par skolotāju.
Pēc vidusskolas sāku strādāt rūpnīcas VEF cehā toreizējā Stučkā. Veicu diezgan vīrišķīgu darbu, biju atslēdzniece — montētāja. Vēlāk, kad apprecējos, dzīvoju un strādāju Ogrē, vēlāk Ogres tipogrāfijas filiālē Aizkrauklē. Ar pirmo vīru neiznāca ilgi kopā dzīvot. Mums nesaskanēja raksturi un dzīves uzskati. 19 gados man piedzima meitiņa.
Bija sapnis dzīvot pašai savā mājā, lai neviens man un es nevienam pa kājām nemaisītos. Gribas plašumu apkārt. Pilsētas dzīvoklī es nespētu izturēt, liekas, sienas spiež nost.
Nelaime maina domas
Šobrīd mans sapnis ir piepildījies. Kad apprecējos otrreiz, kopīgi ar vīru meklējām iespēju iegādāties privātmāju. Izvēlējāmies Staburaga pagastu, kur sākumā strādāju fermā, līdz iekrājām tik daudz naudas, lai nopirktu māju. Nu jau 20 gadu tajā dzīvojam. Vēlāk abi ar vīru atradām darbu Aizkrauklē, firmā “Krauklītis”. Diemžēl šajā nozarē izveidojies stereotips — sieviete iespiedējas darbu nevar strādāt. Es uzskatu, ka nestrādātu sliktāk par vīriešiem.
Pēc darba tipogrāfijā trīs gadus nodzīvoju mājās. Šajā laikā paspēju pabeigt dažādus kursus — ieguvu autovadītājas apliecību, “ielauzījos” datorzinībās. Kaimiņiene, kura ir medmāsa Aizkraukles slimnīcā, piedāvāja darbu tur, bet sākumā nobijos un atteicos. Domāju, nespēšu tik galā ar pienākumiem. Bet tad dzīvē notika pavērsiens, kas lika mainīt domas. Vīrs un mazmeita iekļuva autoavārijā. Pēc šī nelaimes gadījuma kādu laiku nācās vīru kopt mājās, un pēc tam manas domas par darbu slimnīcā mainījās. Kad piedāvāja otrreiz — neatteicos.

Likstas noskalo no sevis
Sākumā strādāju traumatoloģijas nodaļā, vēlāk — ķirurģijas. Tagad šīs nodaļas ir apvienotas. Darbā rīta cēliens ir pats grūtākais. Nevaru sūdzēties par nakts maiņām, tās nenogurdina. Sakarā ar nodaļu apvienošanu ir papildu darba pienākumi — slimnieki jāpavada uz analīzēm un pie speciālistiem. Esmu pieradusi, paspēju visu padarīt. Esmu slimnieku kopēja un ar to, ko daru, esmu ļoti apmierināta. Darba dienas beigās dušā noskaloju visas ikdienas rūpes. Cenšos atstāt darbā gūtās izjūtas ārpus privātās dzīves. Gadījās četrus mēnešus slimot. Dzīvoju mājās, jutos kā nevienam nevajadzīga. Ātrāk gribējās atsākt strādāt. Kad redzi ar ikdienu šeit, saproti — manas likstas nav nekas salīdzinājumā ar to, ko nodaļā izcieš slimnieki.
Jāiejūtas mazmeitas “ādā”
Salīdzinot visus iepriekšējos darbus un to, ko daru pašlaik, noteikti varu teikt — šis ir vistuvākais sirdij. Ja pēkšņi kas mainītos, iespējams, pusgadu varētu pastrādāt ārzemēs. Esam paņēmuši kredītu, un, lai tā atmaksātu nāktos to darīt. Brālis dzīvo Skotijā, māsas meita Īrijā, būtu kur palikt. Patlaban par krīzi nesūdzos. Vienmēr izdomāšu ceļu, kā nopelnīt.
Tā kā meita dzīvo un strādā Kiprā, audzinu viņas meitiņu. Žēl, ka tā iznācis, bet nevaru ne nosodīt viņu, ne mācīt. Protams, pie mums darbu atrast ir grūti, un, ja vēl esi jauns, gribas nopelnīt. Priecājos, ka man apkārt daudz jaunu cilvēku, tie arī pašai liek justies jaunai. Mazmeitai ir 14 gadu, viņa mācās Aizkraukles novada ģimnāzijā, un, lai viņu izprastu, jādzīvo līdzi laikam — citādi nekas neiznāk. Klausos mūziku, iedziļinos viņas valodā. Agrāk, kad skolā visiem bija formās tērpi, bija vieglāk, tagad vajag līdzekļus laba apģērba iegādei, jo pusaudžu vecumā ārējais izskats daudz ko nozīmē. Varētu teikt, ka dzīvojam, lai “nostādītu uz kājām” mazmeitu. Pēc tam varēsim vairāk laika veltīt sev — pensijā izpriecāsimies.
Enerģiju smeļas no puķēm
Tā kā darbs ir maiņās, brīvajās dienās daudz laika pavadu dārzā. Pie mājas darba nekad netrūkst. Dārzs vienās puķudobēs, patīk sakārtots mājas pagalms, lai nav kauns viesus uzņemt. Vasarā meitas draugi ar ģimenēm šad tad mūs apciemo. Viņi ir jauni, var līdz rītam izturēt. Cepam gaļu, spēlējam spēles. Tuvumā Daugava, māja skaistā vietā, rīdziniekiem patīk tet atpūsties.Vislielāko atslodzi un vienlaikus enerģiju smeļos puķes augšanas procesā. Jau tagad esmu sasējusi puķupodos sēkliņas, vēlāk dīgstus izstādīšu dārzā. Vasaras rītos basām kājām pa nopļauto zāli izeju caur dārzu, apskatu katru jauno ziediņu, redzu, kā dārzā viss dzīvo zied un plaukst — tas dod tādu enerģiju, ka var izturēt visu. Savs prieks ir arī ziemā. Īpaši šogad, kad sasnieg kupenas, uzspīd saulīte. Izeju pie mājas patīrīt taciņas, papriecāties par ziemas skaistumu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Esmu tik jauna, cik jauni cilvēki man apkārt”

Kategorijas