No Pelnrušķītes līdz princesei

2009. gada 10. marts 00:01

Trīs vienā --- tā var teikt par šīs dienas vārda gaviļnieci Silviju Šelesti, jo tā sauc vārdā saucas arī divas viņas uzņēmuma frizētavas — vienu Bebros, otru Koknesē.

Kā uz naža asmens
Sarunā ar uzņēmēju man radās pārliecība, ka šai sievietei tik vajag ļaut vaļu un viņa vai puspasauli pārvērtīs skaistuma impērijā. Manas domas apstiprināja Bebros redzētais. Tad kļuva saprotams arī viņas teiktais: “Ja varētu to māju aizvilkt, piemēram, kaut līdz Koknesei.” Reti kurš skaistumkopšanas salons laukos var lepoties ar tādām telpām. Te ir gan solārijs, gan atsevišķa telpa manikīram un pedikīram, gan frizētava. Un visur — puķes. Var redzēt — tās saimnieci mīl, tāpat kā saimniece puķes.Taču saruna par nākotni diez ko nevedās. Ir daudz kas paveikts, taču nākotne ir miglā tīta. Nav drošības par rītdienu. Ikdiena ir kā balansēšana uz naža asmens.
“Lācītis” pagātnē
Nākamgad būs jau desmit gadu, kopš Silvija kopā ar dzīvesdraugu nodibināja individuālo uzņēmumu “Silvija un Kārlis”. Pāris simtu metru no Vecbebru profesionālās vidusskolas, skaistā gleznainā vietā, viņi nopirka divstāvu ēku un ierīkoja frizētavu. Saimniekošanas sākumā tur bija arī krodziņš “Lācīši”, vēlāk to izīrēja, diemžēl dažādu apstākļu dēļ tas vairs nedarbojas. Jauniešu skaits Bebros arī sarucis, jo nav jau te, ko darīt. Tagad telpas iespējams noīrēt saviesīgiem pasākumiem. Piecpadsmit, divdesmit cilvēku kompānijai ideālāku vietu grūti iedomāties. Turklāt saimniece pati arī gatavo mielastu un klāj galdu. Ēkas otrajā stāvā piecās istabās tagad veikts eiroremonts piecās istabās. Tikai — kas tajās dzīvos? Saasinoties ekonomiskajai krīzei, klientu skaits frizētavā arī sarucis, taču par komunālajiem pakalpojumiem vien mēnesī jāmaksā ap 500 latu. Un tāpēc pēdējā laikā vienīgā doma, kas Silviju tirda gan no rīta, gan nakts melnumā: “Kā savilkt galus?”. Nupat gan viena ideja esot uzplaiksnījusi, bet pagaidām par to vēl pāragri runāt.
Valsts bez saimnieka
Runājot par pašreizējo situāciju valstī, Silvija iekaist ne pa jokam. — Nu kā tie eksperti un komentētāji var neredzēt, ka visus šos gadus mēs palēnām esam rāpušies bedrē iekšā, nevis no tās ārā? — viņa saka. — Nu esam atjēgušies pie tukšas siles. Pirms 20 gadiem cilvēki bija cerību pilni, viņi gribēja strādāt, bet kas ir tagad? Tas taču ar prātu nav aptverams --- slēgt visas cukurfabrikas. Redz, kā lietuvieši tās mācēja saglabāt. Un kur vēl tās nesamērīgās algas! saņem 12 tūkstošu, cits --- 100 latu. Arī G 24 kredīts kaut kā mistiski izkūpēja. Ne vairs kāds par to runā, ne atceras. Silvijas kundzei prātā protesta akcijā kāda zemnieka teiktais, kam viņa pilnībā piekrīt: “Ja organisms mirst, tad jau arī galva drīz nokritīs.”Nav mūsu valstī bijis kārtīga saimnieka — secina uzņēmēja.
Meita iet mātes pēdās
Drīz būs jau divi gadi, kopš frizētava “Silvija” ir arī Koknesē. Tā ir izdevīgā vietā un viena no retajām, kas atvērta arī svētdienās, taču te tāpat jūtamas krīzes sekas. Svētdien, kad tikos ar Silvijas kundzi, bija apkalpoti divi klienti, ieņēmumi — seši lati. Vai tas ir daudz --- spriediet paši! Par elektrību vien mēnesī jāmaksā vairāk nekā 100 latu, jo nav centrālapkures.Silvija savu uzņēmumu vada, ne tikai citus izrīkojot, bet strādā arī pati. Ceturtdienās un svētdienās viņa ir friziere Koknesē, pārējās dienās — Bebros. Viena no meitām gājusi mātes pēdās --- divus gadus Inese strādāja Rīgas salonā “Pinku nams”, praktizējās bērnu un jauniešu frizūru veidošanā. Nu viņa lielpilsētā gūto prasmi piedāvā koknesiešiem un bebrēniešiem. Vecākā meita izvēlējusies grāmatvedes arodu.
Nezina teoriju Kokneses salonā līdz jūnijam strādā viena praktikante no Rīgas stila un modes profesionālās vidusskolas — tā tagad pārdēvēta kādreizējā 34. pilsētas profesionāli tehniskā skola, kuru savulaik beigusi arī Silvija. — Ļoti laba mācekle, man viņai nav ko aizrādīt, strādā ļoti profesionāli — saka uzņēmuma vadītāja. — Diemžēl to nevar teikt par tiem frizieriem, kuri beiguši Nodarbinātības valsts aģentūras bezdarbnieku organizētos kursus. Nogriezt matus jau viņi māk, bet absolūti nezina teoriju. Nu nevar par labu frizieri kļūt pāris mēnešos. Tas ir tikpat kā iemācīties rakstīt burtus. Rakstīt jau iemāca, bet to taču var izdarīt dažādi. Tāpēc jau gadās, ka klientiem apdedzina matus, bet par ilgviļņiem vispār nav nekādas saprašanas.
Ugunsgrēks azotē
Vairāk nekā 30 gadu strādājot par frizieri, Silvijas kundzei izveidojies savs klientu loks, savulaik viņi uz Bebriem braukuši pat no kaimiņrajoniem --- Meņģeles, Sidrabiņiem, Liepkalnes... Klienti neapmierināti no salona nav aizgājuši, jo Silvija prot uzlabot arī garastāvokli. Dažkārt gadījies arī pa kuriozam, kurus atceroties vēl tagad ir jautri. Piemēram, reiz frizētavā vērsies pastāvīgais klients, kāds astoņdesmitgadīgs sirmgalvis. Silvijas kundze tobrīd frizējusi citu kungu un teikusi, lai mazliet pagaida. Vecais vīrs izgājis uz balkona ievilkt dūmu. Taču lāgā nav paspējis, jo friziere jau aicinājusi salonā. Kā ierasts, aplikusi klientam ap kaklu apmetni, ātri safrizējusi un, ņemot nost apmetni, apstulbusi. No vecā vīra azotes izplūdis milzīgs dūmu mākonis. Izrādās, klients steigā krekla kabatā bija ielicis nenodzēstu cigareti, un tā lēnām gruzdējusi. Pēc ūdens šalts, ko Silvijas kundze ielējusi klientam azotē, viņš teicis, ka nevarējis saprast, no kā viņam paliek arvien siltāk, bet par cigareti nebija iedomājies...

Unikāla metode Kad valsts svinēja 90 gadu jubileju, Silvija Bebros rīkoja akciju “Būsim skaisti svētkos” — mēnesi frizieru pakalpojumi bija ar 50 procentu atlaidi. Citi gan teikuši: “Nu ko tu āksties? Ko tev Latvija labu darījusi?”. Tad viņa atteikusi, ka akcija ir veltījums cilvēkiem, lai vairotu viņu prieku. Daudziem arī trīs lati ir liela nauda. Lai gan Silvija rada iespaidu, ka viņai nekādu problēmu nav, tas ir mānīgs priekšstats. Spriedzi viņa mazina, risinot krustvārdu mīklas. Protams, kā jau katrai sievietei, viņai tīk sevi palutināt. Tad viņa ļaujas pārvērtību priekam --- aizbrauc uz kādu salonu ieveidot frizūru. Viņa pilnībā paļaujas uz frizieres gaumi un ar pamācībām neuzmācas, jo katrai frizierei ir sava “rozīnīte”. Unikālāka metode labam garastāvoklim ir tikšanās ar draudzenēm. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka viņas — astoņas draudzenes vai no visas Latvijas novadiem satiekas reizi trijos mēnešos. Tad pie reizes nosvin arī dzimšanas un vārdadienas. Katra sastapšanās ir īpaša. Reiz visas bija ieradušās cepurēs, pēdējā tikšanās bija sestdien — Sieviešu dienas priekšvakarā. Šoreiz visas ieradās garajos svārkos.
Attīstītu papildnozari
Gandrīz desmit gadu vadot uzņēmumu, Silvijas kundzei izkristalizējušās vairākas atziņas. Pirmkārt — būt uzņēmējai ir ļoti grūti, jo ir tik daudz zemūdens akmeņu, ka vajag daudz spēka un enerģijas, lai tiktu tiem pāri. Viņa piekrīt arī kādas komersentes teiktajam, ka uzņēmumā nevajag iesaistīt radiniekus. Parasti viņi domā, ka radu būšana atbrīvo no atbildības. Silvijas kundze arī pārliecinājusies, ka taisnība ir teicienam: “latvietim garšīgākais ēdiens ir otrs latvietis”. Darba gaitās viņa sastapusi gan skaudību, gan nenovīdību, gan nepelnītus apvainojumus. Ja viņa uzņēmumu dibinātu tagad, noteikti attīstītu kādu papildnozari, kura varētu “stutēt” skaistumkopšanas biznesu.

Dzīves rokasgrāmata
Ja Silvijas dzīvi salīdzinātu ar pasaku, viņas dzīvesceļš būtu gājiens no Pelnrušķītes līdz princesei. Tikai darbs viņu cēlis — to apliecina arī Bebru salonā pie sienas izliktais Latvijas Amatniecības kameras meistares diploms. Tāds Aizkraukles rajonā ir tikai dažiem friziermeistariem. Uzņēmējai tas piešķirts 2005. gadā. Sertifikāts pie sienas ir apliecinājums ka Silvijas kundze izmanto jebkādas iespējas, lai iemācītos ko jaunu. Pie Indonēzijas speciālistiem viņa apguva masāžas prasmi. Uzņēmēja stāsta, ka jaunībā izlasījusi franču rakstnieces Elzas Triolē grāmatu “Rozes uz nomaksu”. Tajā attēlota aprobežotu sīkpilsoņu cīņa pret jauno pasauli, kurā cilvēks būtu pats sevis cienīgs. Lai gan grāmatai ir skumjas beigas, tā ir kā Silvijas dzīves rokasgrāmata.
Ar Silvas garu
Šodien Silvijas salonā smaržos ziedi no pateicīgajiem klientiem, jo tādu, kas par viņu saka: “Mana frizierīte”, ir daudz. Izrādās, tikai kļūdas dēļ viņa vārdadienu svin šodien. Laikā, kad Silvija piedzimusi, populāra bijusi Imres Kalmana operete “Silva”. Māte šajā vārdā gribēja nosaukt meitu. Taču tēvs, reģistrējot bērna dzimšanu domājis — tāds pusvārds vien esot, un pateicis vārdu “Silvija”. Viņš gan nezinājis, ka vārdadiena ir atšķirīgos datumos: Silvai — 11. oktobrī, bet Silvijai — 10. martā.— Zinu, ka tulkojumā no latīņu valodas vārds “Silvija” nozīme “klusais mežs”, es gan drīzāk esmu šalcošais mežs, — smej šīsdienas vārda gaviļniece.Man gan šķiet, ka viņā tomēr “ sēž iekšā” Silvas gars, jo, kā raksta vārdu tulkotājs Gunnars Treimanis: “Silva — sievišķīga, izdarīga, tukšajā pasaulē ienes labdarību un vēlēšanos palīdzēt. Asprātīgi izkuļas sveikā no sarežģījumiem. Tic laimei un tās mirdzošajam vaigam. Bēdu brīdī koncentrējas un ar nemitīgu darbošanos kliedē drūmo atmosfēru”.

Staburags.lv ARHĪVS

No Pelnrušķītes līdz princesei

Kategorijas