“Te ir manas mājas”

2009. gada 17. marts 00:01

Neretas slimnīcas ēkas pirmajā stāvā iekārtots pansionāts, un tajā jau daudzus gadus mīt slimību pievarēti cilvēki, kuriem vajadzīga regulāra aprūpe. Par pansionāta pakalpojumiem maksā veco cilvēku tuvinieki, bet par vientuļajiem sirmgalvjiem gādā pašvaldība.

Pēc pansionāta telpu remonta gan guļošo, gan pārējo iemītnieku istabas ir gaišas, siltas un ērtas. Viena no vecļaužu aprūpētājām Sarmīte Turoka teic, ka vecus cilvēkus nereti var salīdzināt ar maziem bērniem, kuru sirdsmieram vajadzīgas gādīgas rokas, sarunas par it kā dzīves sīkumiem, kas sirmgalvjiem ir svarīgi.Iepriecina sirsnība— Ne jau tikai elementārā aprūpe ir galvenais, sirsnība šos cilvēkus iepriecina vairāk par visu. Gadās, ka dažs piedzīvojums jādzird vairākas reizes, taču, ja cilvēkam gribas parunāties, viss ir jāuzklausa. Jāprot savu reizi pajokot un uzmundrināt, citreiz vienkārši kopā jāpakavējas atmiņās par nodzīvotajiem gadiem un spilgtākajiem notikumiem, — saka Sarmītes kundze. Ilgdzīvotāja nenosirmo Pansionāta iemītniece Zelma Skrupska ir brīvās Latvijas viengadniece — dzimusi 1918. gada 15. septembrī Neretas pagasta “Krodziņos”. Lai arī gadu tik daudz, kundzes matos vīd tikai daži sirmi pavedieni. Viņa esot no tādas dzimtas, kurā ilgdzīvotāji nenosirmojot. — Diemžēl dažus notikumus no jaunības dienām vairs neatceros, jo pārdzīvots daudz. Mums Saukā bija lauku mājas, bet vecāki bija rentnieki. Tēvu zaudēju agrā bērnībā un dzīvē “sitos” pati saviem spēkiem. Ilgus gadus biju kolhoza zirgkope, un man šis darbs ļoti patika, — atceras Zelmas kundze. Par māti tagad rūpējas dēla ģimene, viņai ir divi mazbērni un divi mazmazbērni. Zelmas kundze negribējusi apgrūtināt jaunos, tāpēc pārcēlusies dzīvot pansionātā. Staigāt pagrūti, lieti noder īpašs pārvietošanās krēsls. Pamazām atlabstVienā istabā ar Zelmas kundzi dzīvo Zenta Kantāne no Sproģiem. Viņai ir māsa, taču dzīvot pansionātā kundze izlēmusi pēc slimošanas. Tagad viņa ar grūtībām var parunāt, un arī pārvietoties ir problemātiski. Viņa pansionātā jūtoties labi, šīs nu ir viņas mājas — siltas un drošas. Kundzes acīs vīd prieks par pavasari, tā tuvošanos varot pamanīt, tikai pa logu lūkojoties. Zentas kundze pamazām atveseļojas no daļējas paralīzes. Viņa atzīst, ka mājās tik ātri nespētu atlabt, un priecājas, ka ir cilvēku vidū, nevis vientulībā. Uzziņa.Par dzīvošanu Neretas pansionātā pansionāram mēnesī jāmaksā 225 lati: 85% no savas pensijas, pārējo maksā tuvinieki vai pašvaldība.

Staburags.lv ARHĪVS

“Te ir manas mājas”

Kategorijas