Medībās no bērna kājas

2009. gada 24. marts 00:01

Vallietis Guntis Strups ir mednieku un makšķernieku apvienības “Cauna” biedrs. Kā pats saka, mednieks jau kopš bērna kājas, jo visi senči tā vai citādi bijuši saistīti ar mežu vai medībām. Strupa kungs uzskata, ka tas, kā iekārtot medību saimniecību, būtu jāatstāj mednieku ziņā, nevis jācenšas tik ļoti regulēt “no augšas”.

Pirmais zaķis krīt ābeļdārzā
— Pirmo reizi mani līdzi uz medībām paņēma tēvs. Pārējie mednieki neiebilda, ka kopā ar viņiem darbojas puišelis, protams, bez ieroča, gāju par dzinēju, darīju citus darbus, — saka Guntis Strups. — Arī šobrīd mūsu kolektīvā situācija ir līdzīga, visi esam no laukiem, visi par medībām interesējamies jau kopš bērnības, tāpēc atbalstām jaunos, kuri tikko sāk mednieku gaitas.
Pašam visspilgtāk atmiņā palikuši mirkļi, kad pirmo reizi atļāva izšaut, uzticēja nest bisi no medībām. Uzreiz jutos liels vīrs. Atceros, pirmo, tikai astoņu gadu vecumā, nomedīju zaķi. Biju lasījis “Staburaga bērnus”, kā puika no pirtiņas šāva zaķi. Es savu garausi pamanīju Vecgada vakarā. Vecāki ar zirgu bija aizbraukuši pie kaimiņiem sagaidīt Jauno gadu. Pa mājas logu ābeļdārzā ievēroju garausi, kurš vienā mierā skrubināja ābelītes mizu. Šāviens atskanēja vienlaikus ar vecāku atgriešanos mājās. Zirgs aiztrauca pāri laukam, māte un tēvs izkrita no kamanām. Abi bija dusmīgi. Māte rāja nevis mani, bet tēvu, ka plintes pienācīgi neesot noslēpis. Tomēr, kad ābeļdārzā atrada nomedīto zaķi, mani pat paslavēja, un amats bija rokā.
Vēlāk, kad sāku strādāt Valsts meža dienestā, medībām pievērsos daudz nopietnāk.
Cieņā gaide tornīšos
Lielākoties medījam uz gaidi, tāpēc daudz darba jāiegulda medību tornīšu būvēšanā. Katrā vietā, kur ir dzīvnieku pārejas, vai meža ielokā, kur viņi biežāk iznāk no biezokņa, ir pa tornītim. Jau nojucis skaits, cik tornīšu pavisam uzbūvēts. Mūsu kolektīvā ir vairāki vīri, kam padodas torņu būvniecība. Savukārt pārējie sagādā materiālus un samaksā par darbu. Lielākoties būvē torņus, no kuriem var šaut uz visām pusēm. Mēs vēlamies aprīkot teritoriju tā, lai varētu rīkot medības, netramdot dzīvniekus.
Savlaik ļoti populāras bija medības ar dzinējiem, taču tajās pirms šāviena laika pārdomām neatliek. Arī trāpījums bieži vien vairāk atkarīgs no veiksmes. Savukārt individuālajās medībās no tornīšiem var izvērtēt, šaut dzīvnieku vai nē. Arī trāpījums ir precīzs, jo šāviens nav sasteigts. Vēl viens iemesls — mednieki sāka iegādāties karabīnes. To lode lido tālāk un ar lielāku spēku. Veidojam tādus kā podestus, lai pēc iespējas mazāk cilvēku medību laikā būtu uz zemes. Turklāt, šaujot no tornīša, lode lido slīpi uz leju un ātri ietriecas zemē, neradot rikošetu un neapdraudot citus medniekus. Līdz ar to medības ir daudz drošākas.
Īpašs rituāls
Protams, arī mēs neiztiekam bez medībām ar dzinējiem. Taču tās visbiežāk notiek aļņu medību ar dzinējiem atklāšanas dienā, un parasti mēs dzenam tikai vienu mastu. Lielākā daļa dzīvnieku nomedīti gaides medībās. Parasti izvēlamies mastu, kur aļņi ir noteikti. Visiem līdzi mobilie tālruņi, un, tiklīdz pēdējā atļauja izmantota, visiem paziņo, ka šaušana jāpārtrauc un medības beigušās.
Tomēr dzinēju medības ir īpašas. Visi sabrauc kopā, ir ne tikai medības, bet arī zolītes mači, jautra vakarēšana. Tas ir īpašs rituāls, kas vieno. Uz mežu jau nebrauc ar domu nogalināt, bet gan atpūsties, pasēdēt klusumā un sakārtot domas. Medniekam mežs ir kā baznīca. Taču visi cilvēki nav vienādi, un mednieku vidū ir arī tādi, kuriem svarīgāks par visu ir mantiskais ieguvums.
Dzērves padzen lapsu
Sēžot tornītī, bieži vien var ieraudzīt jaukas meža dzīves ainiņas. Piemēram, svītrainus siventiņus kuri rotaļājas mātes tuvumā. Protams, šādās reizēs tikai skaties un par šaušanu pat nedomā. Esmu novērojis, kā dzērves lapsu dzenā. Kūmiņš zagās arvien tuvāk putniem. Pēkšņi dzērves sāka skaļi klaigāt, vēcināt spārnus un skriet viņam virsū. Lapsa muka pa lauku, ka aste vien plīvoja. Taču pēc brīža viņa bija atpakaļ un atkal mēģināja tuvoties. Un tā vismaz trīs reizes.
Daudz plēsēju
Daudz problēmu sagādā plēsēji, kuru medības Eiropas Savienības direktīvas ievērojami ierobežo. Eiropā vilku populācija ir gandrīz izzudusi, taču šķiet, ka to vēlas saglabāt uz mūsu rēķina, nevis atjaunojot savu. Mums nosaka ierobežojumus, kaut vilku ir samērā daudz un viņi nodara lielu postu ne tikai citiem dzīvniekiem, bet arī zemniekiem. Līdzīga situācija var izveidoties arī ar lūšiem. Mūsu objektā gan vietu, kur dzīvo lūši, ir maz. Turklāt lūsis nenāk uz mājām un nevelk suni ārā no būdas. Tiem, kas atbildīgi par plēsēju nomedīšanas limitu noteikšanu, būtu daudz jāpiestrādā, lai limitu palielinātu tur, kur šo dzīvnieku ir pārāk daudz.
Plēsēju medības nav vienīgās, kuru kārtība būtu jāmaina. Mums ir entuziastu grupa, kas gribētu medīt citādi, piemēram, šaujot ar arbaletu vai loku. Pašreizējie likumi to neaizliedz, taču šo ieroču lietošana nav noteikta, un ir pārāk daudz neskaidrību, lai ar arbaletu ietu uz mežu. Tāpat pilnībā nav nokārtots jautājums par kompensācijām zemniekiem meža dzīvnieku nodarīto postījumu dēļ. Runā tikai aptuveni. Tāpat būtu jāmaina kārtība, kā mednieki slēdz līgumu ar meža īpašniekiem. Īpašniekam jāizlemj, vai viņš vēlas sadarboties ar medniekiem vai nē. Turklāt īpašniekam būtu jāmeklē mednieki, nevis otrādi. Ja īpašnieks neliekas ne zinis, mednieki drīkstētu to uzskatīt par atļauju. Arī sameklēt īpašnieku bieži vien grūti. Daļa no viņiem dzīvo ārvalstīs un nemaz nevēlas atbraukt un parakstīt līgumu, lai gan mutiski piekrīt, lai viņa mežā medī. Diemžēl šobrīd ar šādu piekrišanu ir par maz.
Ūdens līdz ceļgaliem
Arī pašiem medniekiem bieži gadās pa kuriozai situācijai. Reiz pulcējāmies sezonas atklāšanai Daudzevas dīķos. Visi aizpļāpājušies un nemaz neievēro, ka drīz jau četri un varēs sākt šaut. Attopamies, ka ir jau bez piecām minūtēm četri un steigšus jātiek savās vietās. Sakāpjam laivā un braucam, jo tā ātrāk, nekā iet pa krastu. Pēkšņi vajag taču vienam pīļtēviņam celties gaisā turpat pie laivas! Nepacietīgākie jau pielādējuši bises un šauj. No šāviena laiva sašūpojas un apgāžas. Visi sabirstam ūdenī. Kur nu kurais. Viens mēģina laivu apgāzt atpakaļ. Cits, paķēris vairākas plintes, tup uz ciņa. Vēl viens peras pa ūdeni un bļauj, lai palīdz — viņš nemākot peldēt. Pēkšņi kāds vīrs pabāž galvu no niedrēm un nošņāc: — Beidz kulties un mēģini nostāties uz kājām! Ūdens “slīcējam” tajā vietā bija līdz ceļgaliem... Visi smej un vaicā, vai jutis dibenu, un, ja nē, tad kāpēc bļāvis, ka nemāk peldēt?
Nešaujiet, neesmu cūka!
Kāds interesants gadījums vēl padomju gados bija mežacūku medību laikā. Lauksaimniecības kultūras, kuras iecienījuši meža dzīvnieki, centās sēt vai stādīt meža ielokos, tā teikt, vietējiem medniekiem par prieku. Tā nu kādā meža ielokā iedēstīti kartupeļi, bet cūkas pazudušas. Kaut ar uguni meklē! Te paklīda ziņa, ka vienā smukā ielokā rokot kā trakas. Protams, tajā pašā vakarā visi ielenc norādīto vietu. Sēž tornīšos un gaida. Taču man tanī vakarā atbrauc ciemiņš. Medības laist garām nevar, braucam un sēžam tornītī abi. Pievakarē laukā parādās nevis mežacūka, bet kāds tantuks un zog kartupeļus. Visi to redz, un nevienas skaņas. Ciemiņš sāk uztraukties, ka tantuks izbojās visas medības. Viņš paņem kabatas lukturīti un teic, ka spīdināšot gaismu, bet es lai izšaujot gaisā. Tā arī notiek. Atskan šāviens, tantuks pielec kājās un nelabā balsī bļauj: “Nešaujiet, neesmu cūka!”. Protams, visi vīri sāk skaļi smieties. Tantuks aiz bailēm metas bēgt un vienam vīram uzskrien taisni virsū. Šis sauc: “Nu, Anniņ, rādi nu to kontrolrakumu!”.
Uzziņa.

Šobrīd atļauts medīt bebrus, mežacūkas, lapsas, jenotsuņus un Amerikas ūdeles.

Staburags.lv ARHĪVS

Medībās no bērna kājas

Kategorijas