“To, cik dzimtā zeme ir mīļa, saprot tikai tas, kurš ir bijis projām”

2009. gada 24. marts 00:01

Sēreniete Ruta Salmiņa ir viena no tūkstošiem latviešu, kuri cieta no komunistiskā genocīda. Kaut arī meitenei toreiz bija tikai divpadsmit gadu, viņu kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Rutas kundze “Staburagam” uzticēja ne tikai savas, bet arī mātes pierakstītās atmiņas par pārdzīvoto.

Liktenīgā naktsRutas Salmiņas dzimtā puse ir Kandavā. Viņas tēvs bija Kandavas arodskolas direktors un pilsētas vecākais. Mātei bija skolotājas izglītība, bet algotu darbu viņa nestrādāja. “Liktenīgajā naktī ap pieciem no rīta pie mūsu durvīm kāds uzstājīgi klauvēja. Kad māte atvēra durvis, aiz tām stāvēja četri vīrieši ar šautenēm un vaicāja pēc tēva. Māte jau nojauta, ka notiks kaut kas nelāgs. Man toreiz bija divpadsmit gadu,” stāsta Rutas kundze. Divpadsmit gadu veco meiteni kopā ar vecākiem un sešgadīgo brāli aizveda uz Stendes staciju, kur viņus jau gaidīja vilciena vagoni. Pie stacijas vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. “Tas bija melu laiks. Mums teica, ka visas mantas var likt kopā, jo tāpat visi nokļūsim vienā galastacijā. Mierināja, ka ne par ko nevajag uztraukties un viss būs kārtībā. Mantas, kuras bijām paspējuši paņemt līdzi, sākumā palika pie tēva, pēc tam viņš tās atnesa mums. Tā bija pēdējā reize, kad es redzēju savu tēvu,” atceras Salmiņas kundze. Ceļš uz nekurieniSākumā vilciena sastāvs tiešām bijis vienots, bet Jelgavā vagoni sadalīti. Vagoni, kuros bija vīrieši, devās uz vienu pusi, bet vagoni ar sievietēm un bērniem brauca citā virzienā. Tā sākās mazās Rutas ceļš uz Krasnojarskas apgabala Kazačenskas rajonu. “Brauciens bija ļoti grūts. Es vēl tagad atceros skaņu, kad atveras un aizveras vagona durvis. Neviens mums neteica, uz kurieni mūs ved. Sākumā apgalvoja, ka tepat, pie robežas, vien būsim,” stāsta sirmā kundze. Pirmais grūtais gadsNokļūstot galapunktā Krasnojarskas apgabalā, valdīja neziņa. Pirmais gads bijis pats grūtākais, jo sādžā gandrīz mita tikai sievietes un bērni. Visi darbi bija jāveic pašām. “Vietējiem bija grūta iztikšana, bet mums galīgi nekā nebija. Pirmo ziemu aizvadījām badā. Dzīvojām barakās ar dēļu lāvām, gulējām, cits citam piespiedušies,” stāsta Rutas kundze. Pirmajā gadā Rutas kundze vēl nekādus darbus nedarīja, bet pieskatīja mazo brāli, kuram toreiz bija seši gadi. Strādāja tikai māte. “Apmēram pēc gada mātei izdevās atrast biškopes darbu, jo viņa to prata. Tad mūsu dzīves apstākļi nedaudz uzlabojās. Mums paveicās arī tāpēc, ka māte zināja krievu valodu, tas daudz ko atviegloja. Tiem, kuri krievu valodu neprata, klājās daudz grūtāk,” atceras Rutas kundze. Ar zirgu uz mežuMainot darbavietu, mainījās arī Salmiņu ģimenes dzīvesvieta un ikdiena. “Kad māti izmēģinājumu saimniecībā iecēla par biškopi, arī es sāku strādāt. Darbi bija dažādi — ravēšana, labības vešana. Bērniem un sievām bija jāveic visi darbi, jo vīriešu tikpat kā nebija. Ziemā bija jābrauc uz mežu pēc malkas. Sibīrijā sniegs ir dziļš. Un zirdziņi jau arī mums nebija tie labākie. Ziemā no pļavām bija jāved siens, kuru tur sakrāva vasarā, un jānogādā līdz sādžai. Nekādas tehnikas nebija, tikai zirgi. Spilgti atmiņā palicis, kā man iedeva pajūgu, lai ziemā braucu pēc malkas pirtij un kantorim. Zirgi iestiga dziļajā sniegā un nevarēja izkustēties no vietas, nabaga zirdziņš gārdza un žņaudzās nost. Tas bija briesmīgi. Un es toreiz viena pati maza meitene, bet kaut ka mums tomēr izdevās izkulties,” stāsta Rutas kundze. Vainīga sistēma, nevis cilvēkiMainījās arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret izsūtītajiem. “Pirmajā sādžā, kur apmetāmies, mūs nemaz citādi kā par fašistiem vietējie nesauca, mēs tikām uzskatīti par zemākas šķiras cilvēkiem. Pēc tam, kad pārcēlāmies uz izmēģinājumu saimniecību, vietējie bija daudz labvēlīgāki. Un maz jau bija vietējo, pārsvarā izsūtītie no Baltkrievijas un Krievijas. Kaut arī pārdzīvot nācās daudz, man ir ļoti labas atmiņas par krieviem. Atceros kādu krievu sievu, kurai bija govs, viņa vienmēr mani pacienāja ar pienu. Vainīgi jau nebija krievi, vainīga bija sistēma,” uzskata Rutas kundze. Bereti pret kartupeļiemIzsūtījumā Salmiņas kundze pavadīja gandrīz sešus gadus. “Reiz atbrauca kaut kāda komisija ar bērnu sarakstiem, kuri drīkstēja atgriezties mājās. Mēs bijām šo bērnu vidū. Arī šī ziņa tika uztverta ar dalītām jūtām — no vienas puses prieks, ka mēs varam braukt mājās, bet, no otras puses, tā bija šķiršanās no mātes un neziņa, vai mēs viņu vēl kādreiz redzēsim. Tā mēs devāmies ceļā. Vilcienā mums nozaga visu pārtiku, atkal bija jādzīvo badā. Man bija cepurīte — berete, to man Veļikije Lukos izdevās iemainīt pret bļodiņu kartupeļu, ko mēs ar brāli apēdām. Iebraucot Rīgā, mūs nomazgāja pirtī, jo bijām netīri un utu apsēsti, un tad mūs izguldīja balti saklātās gultās, kas likās kā pasakā,” pārdzīvoto atceras sirmā kundze. Kādu laiku Rīgā bijuši karantīnā, tad pēc mazbērniem ieradies vecaistēvs un aizvedis uz savām mājām Sērenes pagastā.Savu māti Rutas kundze atkal ieraudzīja tikai pēc desmit gadiem, viņa izsūtījumā bija pavadījusi piecpadsmit gadu.Visu mūžu Ruta Salmiņa ar ģimeni dzīvo Sērenē, strādāja par grāmatvedi kolhozā. Kopā ar vīru izaudzinājusi divas meitas — Baibu un Sarmīti — un dēlu Arti.“To, cik dzimtā zeme ir mīļa un dārga, var saprast tikai tas, kurš ir bijis projām,” sarunas beigās nosaka sirmā māmuļa. Fakts. 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā tika izvesti aptuveni 10% Latvijas iedzīvotāju. 1949. gada 25. martā no Latvijas bija paredzēts izvest 12 788 ģimenes.Pēc Latvijas PSR Sabiedriskās kārtības apsargāšanas ministrijas datiem, no republikas teritorijas 1941., 1945. un 1949. gadā izsūtītas 19 409 ģimenes vai 60 469 cilvēki. Tostarp 1941. gadā izsūtīti tirgotāji, aizsargi un citi “sociāli bīstami elementi” – 5521 ģimene (16 563 cilvēki). 1945. gadā izsūtītas vācu tautības personas un bezpavalstnieki – 384 ģimenes (675 cilvēki). 1949. gadā izsūtīti kulaki – 9250 ģimeņu (30 469 cilvēki).Izsūtītas notiesāto nacionālistu un bandītu ģimenes – 4254 ģimenes (12 762 cilvēki).(Informācija no interneta lapas www.vip.latnet.lv )

Staburags.lv ARHĪVS

“To, cik dzimtā zeme ir mīļa, saprot tikai tas, kurš ir bijis projām”

Kategorijas