Dzīve kā rožu krūms

2009. gada 28. marts 00:01

Aizkraukles pagasta “Rītausmu” saimniecei Rasmai Kokainei rīt 50 gadu jubileja. Rasmas kundze gan teic, ka jūtas daudz jaunāka, tikai, paskatoties uz pieaugušajiem bērniem, sākot domāt par gadiem, kas nestāv uz vietas.

Ļoti patīk šūtRasmas kundzes dzimtā puse ir Daugavpils rajona Eglaines pagastā, kur vecāku mājās joprojām dzīvo māte, tēvs un māsa Ruta. Vecākiem jau nosvinēta zelta kāzu jubileja, bet abi rosās pa māju kā skudras. Vecāku darbīgums iedzimis arī Rasmai, viņai darba allaž “pilnas rokas”. Kopš nodibināts ģimenes uzņēmums “Zekoplus” un Rasmas kundzei jāstrādā savā veikalā “Filē”, viņa vairs neatceras, kad pēdējo reizi bijusi atvaļinājumā.Viņas profesija patiesībā ir dāmu vieglā apģērba šuvēja—modelētāja. Par šūšanu un rokdarbiem Rasma ieinteresējās skolas laikā, kad darbmācības skolotāja ar savu prasmi aizrāva meitenes un atvēra viņām rokdarbu darināšanas brīnumaino pasauli.— Pēc vidusskolas Rīgas 16. profesionāli tehniskajā vidusskolā apguvu šuvējas profesiju, vēl pēc gada man bija arī piegriezējas—modelētājas atestāts. Man ļoti patīk šūt, tāpēc 12 gadu Skrīveru sadzīves pakalpojumu punktā biju šuvēja, — saka Rasmas kundze.Uzceļ ģimenes mājuAr vīru Zenonu viņa iepazinās Ilūkstē kādā ballē. 1979. gada 1. septembrī viņi salaulājās. Nākamajā gadā pārnāca darbā uz Aizkraukles kolhozu. Kopš tā laika Kokaiņi ir aizkrauklieši, paši uzcēla savu māju. Bērni jau pieauguši, dēls Raivis ir zobārsts un dzīvo Rīgā, bet meita Ieva Latvijas Universitātē studē ekonomiku. Kokaiņu ģimenē allaž valdījusi saskaņa un sapratne, tomēr Rasmas kundze teic, ka noteicošais vārds parasti ir vīram. Viņa par to nesūrojas, jo abi visu vienmēr pārrunā un izvēlas labāko variantu. Viņi izlēma veidot ģimenes uzņēmumu, iepērkot no zemniekiem labus produktus un pārdodot tos savā veikalā. Viegli nav, taču interesanti. Rasmas kundze uz darbu brauc ar autobusu, un brīvdiena ir tikai svētdiena. Aizkraukles pilsētas iedzīvotāji labprāt iepērkas viņas veikalā.Savs puķudārzsPavasara, vasaras un rudens vakaros “Rītausmu” saimniece rosās pa iekopto puķudārzu. Viņas mīļākās puķes ir rozes, petūnijas, asteres un dālijas. Rožu ir ļoti daudz, ja kāds krūms ziemā aiziet bojā, viņa stāda jaunu. Dzīve nemīl tukšumu. Reizēm, priecājoties par rožu krāšņumu, Rasmas kundze atzīst, ka tās līdzinās cilvēkiem. Dažas ir bez ērkšķiem, citas — ļoti ērkšķainas, dažas zied ilgi, bet citas ātri nobirst. Krūmrozes aug vai līdz debesīm, savus krāšņos ziedpumpurus verot vaļā līdz pat salnām. Tikpat savdabīgs, viņasprāt, ir katra cilvēka liktenis. — Cilvēki, tāpat kā rozes, ir ļoti dažādi — tā “iedur” ar asiem vārdiem, ka ilgi jādomā, kā visu vērst par labu. Parasti savas emocijas neizrādu, vienīgi vīram pastāstu. Taču, ja pacietības mērs ir pilns, tad pasaku visu, ko par pāridarītāju domāju, — atzīstas jubilāre.Gadi viņu nebaida, jo zina — katram vecumam savs skaistums. Spēku var gūt no zemes — ja darbā nogurst, “Rītausmu” saimniece rušinās pa dārzu, stāda un ravē. Un tā arī ir atpūta.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve kā rožu krūms

Kategorijas