Pārgalvīgā teicamniece

2009. gada 4. aprīlis 00:01

Ilga Ģibuze šajās brīvdienās svinēs skaistu apaļu dzimšanas dienu. Viens liels dzīves posms ir biedzies un jauns sācies. No 1988. gada viņa dzīvo Kurmenes pagastā, bet dzimtā puse ir Mežotnē Bauskas rajonā.

Viegla galva— Ģimenē augu viena, jo vienīgā māsa ir 20 gadu vecāk. Kad piedzimu, viņa jau sāka patstāvīgas dzīves gaitas. Varbūt tāpēc biju nedaudz privātīpašnieciska, jo māte visu savu mīlestību veltīja man un izpatika manām kaprīzēm. Pirmie bērnības gadi pagāja Mežotnes pusē. Kad sākās skolas gaitas, pārcēlāmies uz Iecavu, mācījos internātskolā. Vasarā dzīvoju pie māsas Kuldīgā. Iecavas skolā man bija grūti sadzīvot ar citiem bērniem, un “mīļā miera labad” es pārcēlos uz Kuldīgu pie māsas. Tur pabeidzu vidusskolu. Pamatskolā biju teicamniece. Par labām sekmēm saņēmu goda rakstus, medaļas. Neatceros, ka mājās būtu ļoti mācījusies, to, ko stundās dzirdēju, paturēju prātā. Pat šodien daudz atceros no toreiz mācītā. Pamatskolā mīļākie mācību priekšmeti bija fizika un matemātika.Kapos baida cilvēkusNebiju no labajiem bērniem ar priekšzīmīgu uzvedību. Mani un draudzenes reiz izsauca skolēnu priekšā, kaunināja un draudēja ar koloniju. Par to, ka mēs, ietinušās baltos palagos, naktī kapos baidījām cilvēkus. Līdz kāda vecāka kundzīte mūs pazina un nosūdzēja. Tā kā biju teicamniece, man tika bargāks sods, jo pirms tam baudīju privilēģijas. Kamēr citi mācījās, es varēju darīt blēņas. Tabors zālē un ekrānāVidusskolas laiks Kuldīgā bija smags. Ne mācību ne uzvedības dēļ, bet gribējās nopelnīt pašai savu naudiņu. Un, lai arī biju padsmitniece, sāku strādāt. Kāds vecs vīrs man ierādīja kinomehāniķes arodu. Rīgas 3. profesionāli tehniskajā skolā ieguvu apliecību. Paralēli mācībām un darbam kinoteātrī apmeklēju jātnieku sporta nodarbības. Mana darbdiena bieži vien sākās agri no rīta un beidzās vēlu naktī. Vasarā kino rādīja brīvdabas estrādē. Nakts seanss beidzās ap diviem. — Vai kā kinomehāniķes darbā gadījās arī kuriozi?— Tolaik vairs nestrādāja ar “degošajām” filmām. Tās parasti sagādāja problēmas. Vienīgā lente bija ar filmu “Fantomass”, bet, par laimi, tā tikai pārtrūka, aizdegties nepaspēja. 70. gadu vidū populāra bija filma par čigānu dzīvi “Tabors aiziet debesīs”. Tā kā Kuldīgā dzīvoja ļoti daudz čigānu, šīs filmas seansi bija plaši apmeklēti. Varat iedomāties, kas notika: tabors ekrānā un tabors zālē! Skatītāji dziedāja visas dziesmas, dzīvoja līdzi filmā notiekošajam. Es no visiem kinoteātra darbiniekiem biju visjaunākā, un mani norīkoja par zāles dežuranti. Nekārtību gadījumā vajadzēja pārtraukt seansu. Man tāds “gods” tika arī tāpēc, ka brīvdienās dziedāju čigānu ansamblī un dzīvoju vienā mājā ar čigāniem. Pa kluso uz RjazaņuPēc vidusskolas, mātei ne vārda nesakot, kopā ar Latvijas zirgu audzētājiem aizbraucu uz Maskavu. No turienes uz Rjazaņu, Vissavienības zinātniski pētniecisko zirgaudzēšanas institūtu. Mātei piezvanīju no skolas un pateicu, ka jau tur mācos. Izmācījos par jātnieku sporta treneri. Interesanti, ka tālu prom no Latvijas mans skolotājs arī bija latvietis. Šī skola bija starptautiska, un jāšanas sporta prasmi tur apguva pat nēģeri. Tādi arī karalieneiAtgriezos Latvijā un Iecavā, kolhozā “Progress”, atvēru jātnieku sporta sekciju. Kolhoza priekšsēdētājs atļāva izvēlēties labākos zirgus. Strādāju kopā ar Latvijā pazīstamu treneri Strēli. Viņam stallī bija slavenās Peršerona šķirnes zirgi. Tādi mīt arī Anglijas karalienes staļļos — lieli, masīvi vezumnieki spalvainām kājām. Zirgaudzētāju aprindās zināja ērzeli Miljonu — vienīgās Latvijā radītās šķirnes 'Latvijas braucamais' pārstāvi. Arī viņš bija Iecavas stallī. Miljona pēcnācēji bija manas sporta sekcijas zirgi. Izveidotā sporta sekcija darbojas vēl tagad, un to no manis pārņēma trenere Ratniece. Tolaik izskoloju daudz labu jātnieku, un viņi atceras mani kā stingru un prasīgu skolotāju. Treniņu laikā nebija nekādu atlaižu, taču pēc tiem kopā ar audzēkņiem darījām arī blēņas.Zirgus nomaina pret govīmArī tagad esmu nedaudz saistīta ar zirgiem. Kurmenes pagastā Raimondam Krūmiņam ir labs zirgu stallis, palīdzu viņam ar padomu. 1988. gadā no Iecavas pārcēlos uz Kurmeni. Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs mani pierunāja, protams, to pašu zirgu dēļ. Diemžēl man neiepatikās šejienes kārtība. Zirgus audzēja galvenokārt pārdošanai. Iedibinātā treniņu sistēma atšķīrās no manas. Pēc kāda laika zirgus nomainīju pret govīm. Sāku aizvietot slaucējas atvaļinājuma laikā un vēlāk jau slaucu katru dienu. Gatavo pārsteigumuBeidzot apprecējos, piedzima bērni, un zirgiem manā dzīvē vairs nebija vietas. Nu jau gadu vīrs ir miris. Iegādājos māju, saviem spēkiem un ar bērnu un kaimiņu palīdzību gribu sākt audzēt puķes pārdošanai. Manai draudzenei ir zināšanas šajā jomā, kopīgiem spēkiem ideju pārvērtīsim realitātē. Ieguvu arī autovadītājas apliecību. Strādāju ceļu būvniecības firmā par naktssardzi. Manas zirgkopes zināšanas šobrīd nevienam nav vajadzīgas. Mans padoms ir vajadzīgs tad, kad nekas vairs nav līdzams, jo katram liekas, ka viņš pats ir gana gudrs.Neviens no bērniem diemžēl nav “saslimis” ar zirgiem. Jāt gan patīk. Te, tālu no pagasta centra, dzīvojam kā savā valstī. Apkārt krīze, bet mēs kā tādā miera ostā. Jubilejā bērni man gatavo kādu slepenu pārsteigumu. To neizpauž, bet kaut ko jau nojaušu.

Staburags.lv ARHĪVS

Pārgalvīgā teicamniece

Kategorijas