Savas raizes atstāj aiz poliklīnikas durvīm

2009. gada 4. aprīlis 00:01

Aizkraukles ģimenes ārstes Sandras Siliņas palīdze medicīnas māsa Zenta Koļesņikova savā profesijā strādā jau vairāk nekā 40 gadu. No 1968. gada viņa ir aizkraukliete, un viņu pazīst vai visi pilsētnieki. Pacienti un kolēģi teic, ka māsiņa Zenta ir nenogurstoši dzīvespriecīga un izdarīga, cilvēks, uz kuru var paļauties.

Ja vēl varētu ko mainīt, medmāsa Zenta mācītos tālāk, bet jaunībā viņai nebija tādas iespējas. Par medicīnas māsu viņa kļuva gluži nejauši. Baidās no ārsta— Mani audzināja vecmāmiņa, un es protu visus lauku darbus. Taču laukos palikt nevarēju, tāpēc interesējos par kādas profesijas apguvi. Par medicīnu gan nedomāju, jo bērnībā man bija bail no ārstiem. Kad vecmāmiņa mani aizveda uz pārbaudi, atceros, raudāju un par to vien domāju, kā ātrāk tikt no ārsta kabineta ārā, — atceras Zentas kundze.Taču liktenim bija savi “nodomi”. Kaimiņu mājā divas māsas iestājās Cēsu medicīnas skolā un Zentai bieži par šo skolu stāstīja. Viņas kļuva par medmāsām, un arī Zenta sāka par šo skolu interesēties. Kāpēc gan arī viņa nevarētu tur mācīties? Durot roka nedrebInterese par medicīnu pieauga ar katru jaunu mācību gadu. Zentai nedrebēja rokas, ne injicējot zāles, ne pārsienot brūces, ne mācoties cilvēka anatomiju un pārcilājot skeleta kaulus. Sirds sāpēja tikai tad, ja kādu slimnieku nevarēja izglābt, īpaši bērnu. Par to stāstot, vēl tagad, pēc daudziem darba gadiem, Zentas kundzes balss ietrīsas. Tomēr viņa šādās reizēs ārēji ir stipra. Viņa sev allaž atgādina, ka notikušo par nebijušu nevar vērst un cilvēks, kaut medicīnas darbinieks, nav brīnumdaris.Pirmā darbavieta jaunajai speciālistei bija Viļakas slimnīcas bērnu nodaļā, bet 1968. gada augustā viņa kļuva par toreizējās Stučkas slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsu. Dzīvokļa nebija, tāpēc jaunā māsiņa bija laimīga, kad ārsts Aristīds Rogulis viņai un vēl vienai kolēģei izkārtoja kopmītnes istabiņu Koknesē.Četras dvēselītes un sunsZentas kundze teic, ka tajos gados ārstniecības metodes bija daudz vienkāršākas un medicīnas māsām bija jāatbild galvenokārt par inventāra, īpaši šļirču, sterilizēšanu. Arī alga bijusi tikai ap 40 rubļu mēnesī. Lai vairāk nopelnītu un arī aizpildītu brīvo laiku, Zenta papildus strādāja Stučkas bērnudārzā. Tāpēc tagad viņu tik daudzi atceras, jo viņas bijušajiem mazajiem pacientiem nu jau pašiem aug mazbērni. Tā, skrienot kā vāvere ritenī, jaunā sieviete satika savu vīru, ar kuru kopā pavadīts gandrīz 40 gadu. Meita Aiva ir diplomēta vecmāte, strādā un dzīvo Rīgā, un, tāpat kā māte, ir ģimenes ārsta palīdze. Mazmeita mācās 7. klasē. Abām patīk lasīt žurnālu “Astes”, un tad arī ir ko runāt par dzīvnieku pasauli. Zentas kundze allaž rūpējas par kādu pamestu suni vai kaķi. “Mēs ģimenē esam četras dvēselītes un suns,” saka Zentas kundze. Darbs neļauj novecotKolēģes atzīst, ka Koļesņikovu ģimene ir strādīga un saticīga. Pati Zentas kundze gan neko vairāk negrib teikt, jo katram cilvēkam ir arī savas rūpes. Viņa ar savējām citus neapgrūtinot, bet cenšoties palīdzēt slimam vai nelaimē nokļuvušam cilvēkam vai dzīvniekam. Viņasprāt, medicīnas darbinieks citāds nemaz nevar būt. — Paldies Dievam, ka varu strādāt un rūpēties par ģimeni. Darbs man neļauj novecot. Savas raizes atstāju aiz poliklīnikas durvīm. Varbūt kādreiz gribas pateikt kādu stingrāku vārdu, jo slimnieki ir tik dažādi, taču es apzinos, ka slimam cilvēkam ir grūti dzīvot, tāpēc viņš jāsaprot, — teic Zenta Koļesņikova.

Staburags.lv ARHĪVS

Savas raizes atstāj aiz poliklīnikas durvīm

Kategorijas