Ar velosipēdu un telti uz Spāniju

2009. gada 21. aprīlis 00:01

Kurmenietis Jānis Arseņikovs jau vairākus gadus skrien. Jānis ir beidzis Kurmenes pamatskolu un Valles vidusskolu. Vēlāk jaunietis dienēja armijā, bet pēc tam sāka trenēties skriešanā. Pašlaik viņš strādā “Rimi” bāzē un joprojām turpina sportot. Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.

Maina treneri— Kad sāki nodarboties ar sportu?— Vidusskolas laikā ar sportu neaizrāvos. Ar to sāku nodarboties samērā vēlu — 22 gadu vecumā. Pirms tam bez trenēšanās noskrēju pat Rīgas maratonu, bet sapratu: lai sasniegtu labus rezultātus, vajag trenēties, taču nezināju, kā to pareizi darīt. Sākumā katru dienu skrēju apmēram 10 kilometru, bet pēc mēneša apnika un beidzu treniņus.— Kas tevi pamudināja atsākt trenēties?— Kad pārtraucu treniņus, pagāja gads, līdz kāds draugs ieteica aizbraukt uz Sporta pedagoģijas akadēmiju pie vieglatlētikas trenera Māra Gaiļa. Aizbraucu uz vienu treniņu un sāku skriet katru dienu. Pēc diviem gadiem treneri mainīju. Aizgāju trenēties pie Jura Beļinska, jo man labāk patika viņa vadītie treniņi.Piedalīsies Rīgas maratonā— Kādās sacensībās esi piedalījies un kādi ir tavi sasniegumi?— Līdz šim esmu piedalījies daudzās sacensībās gan Latvijā, gan ārpus tās — Lietuvā, Igaunijā, Portugālē. Esmu bijis Aizkraukles čempions, ieguvis trešo vietu Prezidenta kausā Valmierā un arī Rīgas minimaratonā, ceturto vietu Valmieras maratonā un sesto — Latvijas čempionātā.— Vai maratonā piedalīsies arī šogad?— Līdz šim esmu skrējis trijos maratonos. Labāko rezultātu — divas stundas, 39 minūtes un 34 sekundes — pagājušajā gadā sasniedzu Valmierā. Rīgas maratonā piedalījos tikai satelītskrējienā un 2007. gadā izcīnīju trešo vietu. Arī šogad domāju skriet, bet šoreiz visu distanci — 42 — 195 kilometrus. Skrienot maratonu, labi var justies līdz 35. kilometram, pēc tam pēkšņi uznāk snaudiens un nākas zaudēt daudz laika, tāpēc maratonam jāgatavojas īpaši.Brīvā laika nav— Vai ir laiks arī vaļaspriekiem?— Brīvā laika ir ļoti maz, tāpēc vaļaspriekiem tā gandrīz nav. Knapi varu apvienot darbu ar skriešanu. Pirms sešiem rītā ceļos un skrienu, pēc tam — uz darbu, bet vakarā atkal treniņš. Vasarā, esot Kurmenē, dodos uz Mēmeli makšķerēt. Kad lielākoties dzīvoju tikai Kurmenē, ar tēvu ziemā bieži gājām bļitkot.— Vai arī turpmāko dzīvi saistīsi ar sportu?— Pašlaik trenējos pie Jura Beļinska. Nākamajos gados noteikti turpināšu trenēties, bet tad skatīšos pēc sasniegtajiem rezultātiem. Līdz šim sacensībās ļoti daudz traucējušas gūtās traumas, divās pēdējās vasarās gandrīz nestartēju, jo trenējoties biju savainojies.Divi eiro dienā— Ko darīji, kad nevarēji skriet?— Pagājušajā vasarā, kad vēl nevarēju paskriet, man un draugam radās ideja ar velosipēdiem izbraukāt Eiropu. Nolēmām aizbraukt līdz pat Atlantijas okeānam Portugālē. Neviens, protams, neticēja, ka spēsim, bet mēs to paveicām. Draugs aizbrauca līdz pašam okeānam, savukārt es — līdz Madridei. Tālāk nebraucu, jo velosipēdam bija tehniskas problēmas, tāpēc nolēmu padzīvot kalnos.— Kāpēc tieši kalnos?— Spānijā ieradāmies mēnesi agrāk, nekā plānojām, bet biļeti atpakaļceļam uz Latviju biju rezervējis septembra vidū. Tāpēc mēnesi izdomāju kalnos dzīvot teltī. Turp devos viens. Apkārt tikai koki un izkaltusi zāle. Gaidot savu reisu uz Latviju, kalnos dzīvoju līdz 16. septembrim. Katru dienu skaitīju, cik laika vēl te jāpavada. Vienam bija garlaicīgi, domāju, ka neizturēšu. Pēc vārdnīcas mācījos spāņu valodu un klausījos radio. Katru trešo dienu braucu lejā uz pilsētiņu Guadarramu pēc pārtikas. Telti ar visām mantām atstāju turpat kalnos. Paņēmu tikai dokumentus, naudu un kartes. Pilsētā atradu bezmaksas interneta kafejnīcu, kur reizi dienā drīkstēja pavadīt stundu. Tā man likās zelta vērtē, jo varēju sazināties ar Latviju. Gandrīz visu mēnesi iztiku ar diviem eiro dienā, jo nezināju, cik naudas kontā palicis. Brokastīs ēdu cepumus ar ūdeni, ko dabūju kalnu avotā. Pusdienās pārsvarā vārīju makaronus, vakariņās ēdu to pašu. No rīta un vakarā skrēju. Dienā sauļojos vai braucu uz ezeru mazgāt drēbes. Esot kalnos, pavērās pasakains skats, varēja redzēt pat Madrides debesskrāpjus.Lielākā ekstra — gulta— Cik ilgi biji prom no mājām?— No Latvijas līdz Spānijai ar velosipēdu braucu 40 dienu — ap 4000 kilometru. Ieskaitot kalnos nodzīvoto mēnesi, ārpus Latvijas pavadīju ap 70 dienu. Kad beidzot sagaidīju reisu uz Latviju un iekāpu lidmašīnā, man viss bija vienaldzīgs, galvenais, ka braucu mājās, jo pēc tām biju ļoti noilgojies.Pārrodoties mājās, lielākā ekstra man bija gulta, jo tajā nebiju gulējis divus mēnešus, tikai teltī. Pirms ceļojuma ar velosipēdu biju uz “jūs”, lielākais attālums, ko biju braucis — 10 kilometru. No Eiropas arī neko nebiju redzējis, bet tagad zinu diezgan daudz. Ja izdosies piesaistīt atbalstītājus, nākotnē ar velosipēdu varētu vēl kaut kur aizbraukt. Sīkāku aprakstu par manu veloceļojumu var izlasīt portāla draugiem.lv sadaļā “Ceļojumi”.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar velosipēdu un telti uz Spāniju

Kategorijas