Mūža lepnums — divi dēli un trīs mājas

2009. gada 2. maijs 00:01

Neretiete Ināra Šolmane vakar, maija pirmajā dienā, svinēja 70. jubileju. Kā vairums lauku cilvēku, arī viņa dzīves lielāko daļu strādājusi kolhozā, un no tiem laikiem ir patīkamas atmiņas.

Ko slēpa no vāciešiem, to paņēma krievi— Mana dzimtā puse ir Rites pagastā Jēkabpils rajonā, — teic Šolmanes kundze. — Tēvam piederēja saimniecība, un bērnībā es vecaimātei palīdzēju ganīt govis. Lai arī biju maza, bet kara laiks man palicis atmiņā — bija bail. Tēvs no vāciešiem mežā slēpa zirgus, bet ienāca krievu armija un atņēma. Pirms sākās kolhozu laiks, tēvs bija izpircis zemi un cerēja, ka beidzot varēs saimniekot pats. Varas mainījās, un visu atkal nācās atdot kopējam “katlam”. Taču bijām paēduši, strādājām un par dzīvi nesūdzējāmies. Pārdevām pienu un cūkgaļu, kāda kapeika tika arī no tā.
Uzticīga grāmatvedes arodamNevaru lielīties ar kuplu brāļu un māsu pulku. Vienīgais brālis par mani bija deviņus gadus vecāks. Viņš izvēlējās mācīties jūrskolā, es savukārt pēc pamatskolas beigšanas 1954. gadā iestājos Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā — grāmatvežos. Pēc skolas sāku darba gaitas Pilskalnē, padomju saimniecībā “Nereta”, par grāmatvedi. Šajā laikā iepazinos ar nākamo vīru, apprecējos. Vēlāk pārnācām dzīvot uz Neretu, turpināju grāmatvedes darbu pienotavā. Tur nostrādāju līdz pat pensijai. Vīrs iekārtojās ugunsdzēsējos par autovadītāju. Piedzima bērniņi — divi dēli. Vienam tagad tepat Neretā ir saimniecība, otrs dzīvo Viesītē. Pa abiem ir četri mazbērni.
Bija ceptuve un pienotava…Jaunībā daudz strādāju — kolhozā, mājās. Patika rušināties dārzā, bija sava cūciņa, četras govis. Kopā ar vīru un ar radu palīdzību esam uzcēluši trīs mājas, arī šo, kurā tagad dzīvojam. Citā dzīvo vīrabrālis.Izklaidēties gājām uz saliņu — tā neretiešiem zināma pulcēšanās vieta, kur vasarā notiek balles un teātra izrādes. Agrāk pasākumi notika daudz biežāk, tagad — labi ja pāris gadā. Nereta bija skaista vieta, tagad no skaistuma gandrīz nekas nav palicis pāri. Galvenais, ka iedzīvotājiem bija darbs. Pienotava, elektriskie tīkli, patērētāju biedrība ar maizes ceptuvi — tie daļa no uzņēmumiem, kas darbojās un cēla Neretas un neretiešu labklājību. Vēlāk ceptuvi pārveidoja par veikalu, un šobrīd visas šīs ēkas stāv tukšas. Jaunajiem cilvēkiem te nav ko darīt — ne darba vietu, ne izklaižu, vieta tikai pensionāriem.Piensaimnieku biedrība “Piena ceļš” interesējusies par bijušo pienotavu, bet laiks, kad tur vēl varēja ko darīt, ir nokavēts. Visas iekārtas aizvestas. Arī Neretas slimnīcas liktenis nav zināms. Labi ka vēl skola saglabājusies. Bet uz vēlēšanām tomēr iešu un balsošu. Esmu piedalījusies visos referendumos un, lai arī nekas uz labu nemainās, negribu būt malā stāvētāja. Ceru, ka jaunievēlētie deputāti darīs visu, lai rastos darba vietas.
Nedzīvot ar svešu nauduLai arī apkārt runā par krīzi, domāju, ka izdzīvot var visos laikos. Tie, kuri strādā, kaut ko audzē, pārdod, vienmēr izdzīvos. Mēs nekad neesam ņēmuši kredītus — ko nopelnām, ar to arī iztiekam. Nepatīk dzīvot uz parāda. Arī dēls iemācījies saimniekot bez svešas naudas. Agrāk atvaļinājumā ar savu moskviču aizceļojām pat līdz Kaukāzam, Krimai. Man, puķu un dabas mīļotājai, bija interesanti salīdzināt Latvijas un turienes augus, izbaudīt dabasskatus. Nevaru iedomāties dzīvot pilsētā. Nepatīk drūzma un steiga. Ja arī gadās kādreiz aizbraukt, ātrāk gribas tikt no turienes prom, mājās.Ikdiena paiet mājās, kādu grāmatu palasot, adot, šujot, strādājot dārzā. Patīk puķes, un ar tām man viss dārzs piestādīts. Ja kāda no tām negrib augt — pabaros, un tās man klausa, — smejot saka jubilāre.

Staburags.lv ARHĪVS

Mūža lepnums — divi dēli un trīs mājas

Kategorijas