“Vai nu laukos kādreiz darba trūcis?”

2009. gada 9. maijs 00:01

Šodien Vietalvas pagastā 70. dzimšanas dienu svin Pēteris Zalāns. Kaut arī pensijā, ne diena nepaiet bez kāda darba. Jubilārs apgalvo, ka pensionāri ir vieni no aizņemtākajiem cilvēkiem.

Jubilāra dzimtā puse ir Preiļu rajona Rudzātos. Taču viņa tēvs Vietalvā nopirka zemi, un kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem ģimene dzīvo Vietalvā.
— Biju vēl pavisam mazs puišelis, taču atceros, kā pirmo reizi atbraucām uz šejieni. Bija kara laiks un brīžiem klājās ļoti grūti, — atceras jubilārs. — Taču mēs, tāpat kā daudzi citi, izturējām.
Svinības būs jautrasZalāni jubilejas parasti svin ģimenes lokā. Ciemos atbrauc meita un dēls, atnāk kaimiņi, draugi. Galdā ceļ saimnieces gatavoto mielastu, skan dziesmas, un vakars aizrit nemanot. Šodien pie svētku galda meitas gan nebūs. Viņa strādā Anglijā. Ceļš līdz mājām ir pārāk tāls.
— Es viņu saprotu, — saka Pēteris Zalāns. — Ja ir jāizvēlas starp pārtikušāku dzīvi svešumā vai trūcīgāku te, laikam jau arī es izvēlētos iespēju nopelnīt vairāk. Jaunībā tik daudz kas vajadzīgs. Un šobrīd jau Anglija nav tik nesasniedzama. Paņem tālruni, piezvani un uzzini, kā viņai klājas. Svinības tāpat būs jautras. Jānis Štāls tepat no kaimiņu mājām spēlēs akordeonu, noteikti dziedāsim, taču jaunie kūtri dziedātāji — viņi nezina dziesmu vārdus un dzied tikai pirmo pantiņu un piedziedājumu.
Saticīgi kaimiņiZalāna kunga ikdiena paiet, rosoties piemājas saimniecībā.
— Vai nu laukos kādreiz darba trūcis? — smaidot teic jubilārs. — Kādreiz turējām četras govis, tagad vairs tikai divas. Taču tāpat jāpļauj siens, jāsēj labība. Mēs, kaimiņi, šajā ziņā turamies kopā. Vienam ir pļaujmašīna, otram — kombains, citam arkls. Ejam viens otram palīgā, visi darbi paveikti laikus. Žēl tikai, ka par piena litru maksā tikai sešus santīmus. Tā ir gandrīz vai laupīšana. Glābj Eiropas maksājumi un mežs. Ja vajag vairāk naudas, nākas izcirst kādu pleķīti. Gribētos sakārtot māju, taču pietrūkst līdzekļu. Tā nu pa istabai pamazām remontējam. Šovasar būtu kārta virtuvei.
Medības ar dzinējiem — cita lieta!Pētera Zalāna vaļasprieks ir medības. Pēdējos gados gan uz mežu ejot retāk, toties mednieka pieredze nodota dēlam.
— Tagad lielākoties notiek gaides medības, taču man šķiet nepareizi, ka gaida, līdz dzīvnieks pats iznāks no paslēptuves, un tad šauj, — saka Pēteris Zalāns. — Medības ar dzinējiem — cita lieta. Tās ir daudz straujākas un pārdzīvojumiem bagātākas. Turklāt tiklīdz zvērs pārskrien mednieku līnijai, viņš ir izglābies. Reiz stāvu mastā. Brangs mežakuilis no eglītēm pabāž šņukuru, paosta gaisu, bet ārā nelien. Mērķi lāgā neredzu un šaut nevaru. Nolemju mazliet pakustēties, lai šāviens būtu precīzs. Taču, tiklīdz sakustos, lec arī kuilis un projām ir.
Kādā citā reizē vīri šauj pa alni. Dzīvnieks nokrīt. Vīri priecīgi pieiet klāt, skatās, izlādē ieročus un lemj, ko darīt ar medījumu. Taču alnis pēkšņi pielec kājās un skrien projām. Visiem no brīnumiem mutes vaļā. Labi, ka viens mednieks vēl stāvēja “uz numura” un alni garām nepalaida. Izrādās, pirmais šāviņš bija neprecīzs un dzīvnieku tikai apdullināja.

Staburags.lv ARHĪVS

“Vai nu laukos kādreiz darba trūcis?”

Kategorijas