Visredzamākajā vietā un drošībā

2009. gada 6. jūnijs 00:01

Šobrīd lielākajai daļai meža dzīvnieku dzimst mazuļi. Vecāki viņus ne vienmēr paslēpj alā, tāpēc, nezinot meža dzīves likumus, cilvēki uzskata, ka, piemēram, stirnu bērns, kas nejauši atrasts pļavā, ir pamests likteņa varā. Taču patiesībā viņš ir atstāts no stirnu viedokļa visdrošākajā vietā.

Par to, kā rīkoties, ja mežā vai pļavā pamanāt kāda dzīvnieka mazuli, stāsta Sēlijas virsmežniecības virsmežzinis Māris Bondars.
Mazulim nav smaržas
— Diezgan reti cilvēki atrod un nes mājās mežacūku sivēnus vai aļņu mazuļus. Visbiežāk tā notiek tieši ar stirnu mazuļiem. Iedomājas, ka nabadziņš ir pamests un jāglābj. Tieši šobrīd stirnām dzimst mazuļi. Jāzina, ka pirmo desmit dienu pēc dzimšanas stirnu kazlēns tikpat kā nepārvietojas. Viņš neēd zāli, vēl nav spējīgs pietiekami ātri skriet un guļ vietā, kur stirna viņu atstājusi, uzskatot to par pietiekami drošu. Viņa tikai laiku pa laikam atnāk, lai mazuli pabarotu, un pēc tam tūlīt iet projām. Protams, ja tuvumā būs cilvēks, viņa netuvosies, mēģinot neatklāt mazuļa guļvietu. Turklāt stirnulēnam nav nekādas smaržas. Plēsējs viņam var paiet garām dažu soļu attālumā un pat nesaost. Arī kažociņš ir raibs, lai viņu nevarētu ieraudzīt. Šādus kazlēnus nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par pamestiem. Māte viņus nepamet, ja vien nav gājusi bojā, taču tā gadās reti — stirnu kazas šajā laikā ir ļoti uzmanīgas.
Taču, atnesot kazlēnu mājās, cilvēks viņam nodara neatgriezenisku ļaunumu. Protams, viņu var barot ar govs pienu, pēc tam ar zāli, taču vēlāk šis dzīvnieks absolūti nav piemērots dzīvei savvaļā. Viņš nebaidās no tā, no kā stirnai vajadzētu turēties pa gabalu, un, palaists brīvībā, ļoti ātri iet bojā. Parasti izdzīvo dažas dienas, ilgākais — mēnesi. Arī turēt viņu mājās neviens ilgstoši negrasās. Turklāt, stirnu āzītis ir īpaši bīstams. Ir bijuši gadījumi, kad viņu patur mājās vairāk nekā gadu, izaug ragi, un riesta laikā viņš kļūst agresīvs. Viņš var savainot bērnus, sievietes, pat pieaugušu vīrieti.
Aļņu māte dodas uzbrukumā
Līdzīgi ir arī ar citu dzīvnieku mazuļiem. Jau mazuļa atrašanas brīdī apdraudēts var būt pats atradējs. Esmu redzējis, kā stirna padzen lapsu, kas tuvojas mazulim, taču viņa tā nerīkojas ne ar suni, ne cilvēku. Savukārt aļņu govs savu mazuli aizstāv. Man pašam ir nācies, intensīvi žestikulējot un izdvešot neartikulētas skaņas, mēģināt tikt vaļā no aļņu govs. Biju piegājis pārāk tuvu, lai gan pašu mazuli nekur neredzēju. Dzīvnieks bija pieglaudis ausis, augstu cilāja kājas un tuvojās, nepārprotami liekot saprast, ka man jābēg. Tā gadījies arī citiem mūsu dienesta darbiniekiem. Sastopot aļņu govi, cilvēkam nav nekādu izredžu, un spēriena gadījumā iznākums, visticamāk, būtu letāls.
Līdzīgi rīkojas arī mežacūka. Turklāt viņa parasti nebrīdina pretinieku, bet nekavējoties uzbrūk. Protams, viņai nav tik lielu ilkņu kā kuilim, taču viegli iedomāties, kas var notikt, ja jums pēkšņi uzbruks vairāk nekā 100 kilogramu smaga mežacūka. Protams, ir gadījumi, kad viņa bēg. Staltbriežu govs gan jebkurā gadījumā bēg.
No lācēna jābēg
Aizkraukles rajona mežā reāla ir iespēja sastapt arī lācēnu. Apvidū starp Koknesi, Bebriem un Jēkabpils rajona Kūkām lāci pamana regulāri. Ja ieraugāt lācēnu, jābēg nekavējoties. Lāču māte var mesties virsū ne tikai cilvēkam, bet pat par tuvu piebraukušam traktoram un aizstāvēsies līdz pēdējam.
Arī vilkiem un lūšiem šobrīd dzimst mazuļi. Ticamība viņus sastapt ir neliela, jo midzeņi parasti ir labi paslēpti. Ja tomēr tuvojas ienaidnieks, vilcene vai lūsene ar visiem mazuļiem cenšas pēc iespējas nemanāmāk paslēpties. Nezinu nevienu gadījumu, kad vilcene būtu aizstāvējusi mazuļus pret cilvēku. Esmu pieredzējis gadījumu, kad mēģināja mājās turēt vilcēnu, taču jau pēc pāris nedēļām cilvēki par katru cenu mēģināja no viņa tikt vaļā. Audzēknis kļuva pārāk bīstams. Vilku mazulis ir agresīvs jau kopš dzimšanas.
Pārprasta dzīvnieku mīlestība var novest pie ļoti bēdīgām sekām. Protams, ir gadījumi, kad mazuļi iet bojā. Tas ir dabisks process, un cilvēkam tajā nevajag iejaukties. Piemēram, no pavasarī dzimušajiem stirnu mazuļiem iet bojā desmit līdz divpadsmit procentu.
Pusklejojoši suņi
Salīdzinot ar situāciju pirms desmit gadiem, klaiņojošu suņu šī termina klasiskajā izpratnē ir palicis maz. Šo jautājumu risina pašvaldības pilsētās, bet laukos — mednieki. Taču ir mājas suņi, kuri dzīvo nepiesieti vai vakaros tiek izlaisti paskraidīt. No vienas puses, sunim jākustas, bet, no otras, — saimnieks nezina, ko šis suns, kurš ikdienā “pat mušu no degungala nenodzīs”, dara, nokļuvis mežā.
Suns dzenā meža dzīvniekus. To esmu redzējis daudzkārt. Tas īpaši bīstami ir mazuļu dzimšanas laikā. Lielākā daļa stirnu mazuļu gājuši bojā tieši šo pusklaiņojošo suņu dēļ. Pirms desmit gadiem redzēju, kā neliela auguma sētas krancis jūnija pirmajās dienās nesa stirnas mazuli. Tas bija meža vidū, un es spriedumu sunim “parakstīju” turpat uz vietas.
Grēko arī mednieki, kuriem ir medību suņi. Arī viņus laiž izskrieties. Turklāt medību suns ir daudz bīstamāks, jo viņu māca meklēt un noturēt dzīvnieku. Vēl bīstamāk, ja barā klīst suņi, kas iemācīti strādāt pārī. Šādiem dzīvniekiem nepieciešams plašāks iežogojums, kur suns var izskrieties. Labs risinājums ir arī radiosēta — kad īpaša kaklasiksna ierobežo platību, kurā suns pārvietojas. Ja šādu iespēju nav, sunim jāliek uzpurnis.
Apdraudēti ir ne tikai stirnu kazlēni, bet arī mežacūku sivēni. Esmu pieredzējis, kā medību suns vienā mirklī jaunaudzītē nokoda četrus sivēnus. Sivēnmāte ar pārējiem metās bēgt.
FAKTS.
Pagājušajā gadā Sēlijas virsmežniecības teritorijā reģistrēti divi gadījumi, kad mēģināja palaist brīvībā mājās izaudzētas stirnas. Viens no tiem bija Aizkraukles rajona Zalves pagastā, otrs — Līvānu apkaimē.
Par meža dzīvnieku ķeršanu un turēšanu nebrīvē paredzēts administratīvs sods.

Staburags.lv ARHĪVS

Visredzamākajā vietā un drošībā

Kategorijas