Lasot mēnessgaismā, izdzīvo notikumus

2009. gada 6. jūnijs 00:01

Sunākstiete Janīna Jeluškina rīt svinēs 70. jubileju. Viņa visu mūžu aizvadījusi, dzīvojot un strādājot laukos, par dzīvi nesūdzas, bet bauda ik mirkli, ko tā sniedz.

Janīna Jeluškina dzimusi un uzaugusi Sunākstes pagastā. Jubilārei ir trīs meitas un dēls. Kuplo saimi papildina astoņi mazbērni un divi mazmazbērni.Uz dzimtajām mājām pēc medusJanīnas kundze stāsta, ka bērnībā bijusi ļoti aktīva, gluži kā puikas, kuriem mūždien vajadzējis izskrieties. Vecāku māju apkārtnē dzīvojis daudz bērnu un, kopā sanākot, darīti arī dažādi nedarbi.Jubilārei ļoti patīk dzīvnieki, īpaši mīļi esot zirgi. Bērnībā viņa labprāt devusies izjādēs. Bieži vien arī kritusi, bet tas netraucējis arī turpmāk rāpties zirgam mugurā.Kad viņai bija pieci gadi, Sunākstē ienāca vācieši un dzimtās mājas nācās pamest, slēpjoties mežā. Zinot, cik ļoti bērni kāro pēc kāda saldumiņa, Janīnas tēvs slepus gājis uz savām mājām pēc medus. Līdzi devusies arī viņa, tas esot bijis īsts piedzīvojums. Zaļumballēs dejo līdz rītausmaiPēc septiņgadīgās skolas absolvēšanas sunākstiete iestājās Vecbebru tehnikumā, bet otrajā kursā mācības pārtrauca, jo izvēlētais arods neesot paticis. Janīna sāka strādāt fermā. Tur aizvadīts ap 30 gadu, un tas esot bijis notikumiem bagāts laiks. Viņa bieži piedalījusies slaucēju sacensībās, nereti saņēmusi arī medaļas. Jubilāre teic, ka jaunībā daudz dejots ballēs. Tolaik tās bijušas citādākas nekā tagad. Visvairāk patikuši Sunākstes dziesmu svētki un zaļumballes, kad dejots līdz rītausmai.Sākoties “perestroikai”, Janīnas kundze izveidoja savu saimniecību. Tolaik kolhozā govis deva paju vietā. Sava saimniecība jubilārei ir joprojām — trīs gotiņas un pāris jaunlopu. Viņa teic, ja par pienu tagad maksātu tikpat daudz, cik pagājušajā gadā, tad varētu dzīvot labi, bet nu iepirkuma cenas ir sarukušas, un naudas pietiek vien izdzīvošanai. “Laukos darbs ir visu laiku — gan lopiņi jāapkopj, gan dārzs jāuztur kārtībā. Darbošanās palīdz izdzīvot,” saka sunākstiete.Grāmatas palīdz aizmirstiesJanīnas kundzes mīļākā nodarbe ir grāmatu lasīšana. Kādreiz lasījusi ļoti daudz, arī vecajā drukā, bet tagad — mazāk. Grāmatas tā patikušas, ka jubilāre tās lasījusi pat mēnessgaismā. Iecienīti ir romāni, bet patīk arī detektīvstāsti. Tie uz brīdi ļauj aizmirst ikdienas rūpes.Sunākstiete stāsta, ka, dzīvojot laukos, ir brīnišķīga iespēja izbaudīt dabas pārvērtības. Katrs gadalaiks ir īpašs. Ziema pārsteidz ar sniega kupenām, pavasaris — ar dabas atmodu, vasara — ar ziedošām pļavām un dārziem, bet rudenī iepriecina koku krāšņais ietērps.Uz pilsētu — neparkoSavulaik Sunākstē dzīvoja daudz cilvēku, un svētkus visi svinēja kopā, arī Jāņus, kad kurināts lielais ugunskurs, bet nu vairums māju ir pamestas. Lauki paliek tukšāki, jaunie cilvēki dodas uz pilsētām, jo tur vismaz ir darbs. Nu ģimene gandrīz visus svētkus atzīmē kopā, izņemot Jāņus. Tos katrs allaž svin citur. Janīnas kundze dzimšanas dienas svinībās gaida bērnus un mazbērnus. Viņai mīļākā dāvana vienmēr ir ziedi. Janīna dzīvo kopā ar meitu un diviem mazbērniem. Viņa ne mirkli nav vēlējusies pārcelties uz pilsētu, viņu nogurdina tās troksnis. Taču laukos ir klusi, mierīgs, apkārt pļavas un meži. Ja paliek skumji un ap sirdi ir grūti, jubilāre aiziet pie ceriņkrūma un klusējot atstāj tur bēdas, lai jaunu dienu varētu sākt ar prieku.

Staburags.lv ARHĪVS

Lasot mēnessgaismā, izdzīvo notikumus

Kategorijas