Par dienu, ko negaida

2009. gada 11. jūnijs 00:01

Mēs visi pa dažādiem ceļiem ejam uz vienu un to pašu satikšanos. Nāve, tāpat kā dzimšana, ir dabiska, tikai viena izraisa prieku, bet otra — skumjas. Mazulim piedzimstot, viņu saņem vecmātes gādīgās rokas, bet kāds ir cilvēks, kurš sagatvo mūža mājas? Skrīverietis Aivars Baiba ar apbedīšanas lietām nodarbojas piecus gadus. Viņa ikdiena un nereti arī nakts paiet kapos.

Jārok pat 10 stundu
— Kapus esmu racis arī agrāk, kad vajadzēja draugiem vai paziņām izpalīdzēt. Tā īsti strādāju sesto gadu. Patlaban darbojos apbedīšanas birojā “Rekviēms SP”. Paralēli nodarbojos ar lauksaimniecību, remontēju televizorus. Kapa rakšana sākumā mazliet nomāc, bet tad pierodi un ir normāli. Tas ir tikai mans darbs, katram aizgājējam līdzi pārdzīvot nevar. Roku katru dienu. Vienā dienā vidēji nākas izrakt divus kapus, lielākais skaits ir bijis četri kapi dienā, bet vairāk nevar. Vasarā vēl varētu, bet ziemā rakšana norit ilgāk. Strādājam divatā, vienu kapu esam izrakuši arī stundā, ilgākais laiks — 10 stundu, tas ir atkarīgs no augsnes sastāva, ja ir koku saknes, tās traucē, un, protams, iznāk lielāks laika patēriņā. Vidēji kaps jārok divas stundas. Ja rokot gadās kāds šķērslis, piemēram, liels akmens, to nosēdina dziļāk, parokot apakšā. Ir bijis tik liels, ka nevar neko līdzēt, tad rokam citā vietā. Ziemā strādājam ar perforatoru un lauzni. Kādreiz, kad rakām ar lāpstu, ziemā vidēji vajadzēja piecas stundas. Augsnes sasalums dažādās vietās ir atšķirīgs, šoziem tas bija ap 70 centimetru, un tas ir daudz. Citreiz bedres iebrūk, īpaši pavasarī, augsne kūst, kļūst irdenāka, mitrāka.
Gadās kuriozi
Diezgan bieži nākas strādāt arī naktīs, tad ieslēdzam starmešus. Ir bijis tā, ka trijos naktī beidzam rakt, piecos no rīta atkal braucam strādāt. Baisi nav, sākumā bija mazliet neomulīgi, bet pusgada laikā pieradu. Ja vienam naktī jāstrādā, tad, iespējams, būtu savādāk. Bet pagaidām viss ir kārtībā, neviens nespokojas. Reiz kapos strādājām tumsā aiz neliela paugura, ieslēdzām starmešus, gaismas atblāzma bija redzama arī uz ceļa. Es raku, bet kolēģis gāja pēc dēļiem, ar ko nostiprināt bedri. Darbabiedrs pamanīja, ka uz mūsu pusi kāds nāk, ieskatījies — virzās streipuļodams, tātad “piemeties”. Kolēģis nācējam jautāja: “Kas tad nu? Jau no kapa izlīdi?” “Nu jā, gaisa pietrūka un izlīdu,” skanēja atbilde. Strādājot kapos, mikroautobusam durvis dažkārt paliek vaļā, bet mums braucamajā parasti ir līdzi arī ēdamais. Naktī, tumsā, jau nevar redzēt, ka mieloties kārs kaķis vai suns klusi ieslīd iekšā, lai pārbaudītu mūsu pārtikas krājumus. Eju pie mikroautobusa, un, kad iztraucētais dzīvnieks mūk ārā, tad gan ir nepatīkams pārsteigums, kad pēkšņi kāds lec virsū. Nereti naktīs kapos pastaigājas pārīši. Diezgan dīvaina izvēle pastaigas vietai.
Egļu vietā papardes
It kā jau var piekrist tam, ka rudenī un pavasarī cilvēki mirst vairāk, līdz ar to mums darba vairāk. Esmu novērojis, ka ir tādi periodi, kad mirst vairāk, vienā nedēļā nemaz, citā — daudz. Arī Mēness fāzes ietekmē mirstību. Kādreiz bija tradīcija kapa racējiem dot cimdus. Arī tagad, gan ļoti reti, iedod cimdus. Vairāk to dara veci cilvēki.Kad rokam, dažkārt atbrauc arī piederīgie. Iemesli ir dažādi — viens atved racējiem cienastu, cits pārbauda, vai darbs tiešām rit uz priekšu, cilvēki grib būt drošs, ka bēru dienā nebūs nepatīkamu pārsteigumu. Bet ir arī tādi, kas pa tālruni izstāsta, kur jārok, un viss. Nezvana un nepārjautā, izrakām vai nē. Gadās īpašas vēlmes — vienreiz nedrīkstējām likt egļu zarus un eglītes, piederīgie uzstāja, ka negribot nevienu egļu skuju, nebūšot arī tradicionālo vainagu, likšot tikai lauku puķes. Tā kā bija vasara, kapu izklājām ar papardēm.
Saglabājas ilgi
Ir gadījies — kapu pārzinis ierāda nepareizu vietu, kur rakt. Izrokam, no rīta zvana piederīgie un teic: kaps nav izrakts. Aizberam un rokam īstajā vietā, bet nepaiet ilgs laiks, kad aizbērto jārok no jauna. Vietās, kur kāds jau ir apbedīts, drīkst rakt pēc 25 gadiemi. Ja ir smilšaina augsne, tad zārki saglabājas ilgi. Rokot vietā, kur glabāts pirms 50 gadiem, nereti gadās, ka zārks ir “svaigs”. Tad neko, beram ciet. No 40 — 50 gadu veciem apbedījumiem nereti gadās uzrakt labi saglabājušās segas, apģērbu. Sintētika un vilna ilgi nebojājas. Kapa dziļums dažādās vietās atšķiras, gandrīz katrā kapsētā ir savi noteikumi, ko ietekmē dažādi faktori (augsnes sastāvs, gruntsūdens līmenis). Piemēram, Rīgā rok ļoti sekli — ielaižot zārku, no vāka līdz bedres malai jāpaliek apmēram pusotra metra augstumam. Standarta zārka garums ir divi metri. Bedri pielāgo zārka formai.
Jārok visiem
Ne vienmēr zinām, kam rokam bedri. Ir atšķirība, vai rokam vecam, vai jaunam. Vecs cilvēks savu mūžu nodzīvojis, bet jaunajam taču visa dzīve bijusi priekšā. Bērēs pēc piederīgajiem un pavadītājiem var redzēt, vai miris jauns vai vecs. Jaunam cilvēkam pavadītāju vidū ir daudz jauniešu, ja vecs, vairāk padzīvojušu. Esam rakuši kapu pāris nedēļu, mēnešu veciem bērniņiem, arī ļoti veciem cilvēkiem — vecākajam bija 105 gadi. Traģiskāk ir rakt padsmitniekiem, divdesmitgadniekiem, bet tādu arī ir diezgan daudz — pārsvarā tie, kuri iet bojā avārijās vai izlemj paši izbeigt dzīvi. Jauniešu vidū pašnāvnieku ir diezgan daudz. Kādreiz tādus glabāja aiz žoga, tad kapos nomaļākā vietā, nu tā vairs nav, tagad glabā kapos un pēdējā gaitā pavada arī mācītāji.
Zārkā pudele un modinātājpulkstenis
Bēres ir jāizdzīvo, jāatvadās no cilvēka, nevar aprakt un aiziet. Ir bēres, kurās piederīgie gaida, lai tik ātrāk beidzas. Īpaši ziemā. Gadās, ka piederīgie pat neatnāk. Bēdīgi noskatīties, ja pavadītāju ir ļoti maz — cilvēks cīnījies un strādājis visu mūžu, bet nav, kas pavada. Nepatīkami ir mirkļi, kad kapos sāk dalīt mantu — kam būs dzīvoklis, kam mašīna. Ir tādi, kas neiet pie kapa, sēž mašīnā, gaida. Lai cik savādi liktos, strīds un aizvainojums nezūd arī šādos brīžos. Bija reiz gadījums, kad tēvs, apglabājot dēlu, nemeta kapā trīs saujas smilšu. “Es tev zemi virsū nebēršu,” tēvs skaļi pateica un aizgāja — negribot redzēt, kā viņa dēlu apglabā, jauns puisis bija. Trīs saujas simbolizē darba tikumu, sirds siltumu, mūža gājumu. Teic arī, ka, berot smilšu saujas, tuvinieki savu siltumu atdod aizgājējam, tādēļ zemi nedrīkst bērt ar cimdiem. Ļoti bieži zārkā ieliek mīļākās lietas, ko nu kuram — brilles, ķemmi, Bībeli, fotogrāfijas, vēstules, naudu, spieķīti. Diezgan bieži liek arī šņabja pudeli. Rokot kapu, esmu atradis arī modinātājpulksteni.

Staburags.lv ARHĪVS

Par dienu, ko negaida

Kategorijas