Būtu laba aukle

2009. gada 13. jūnijs 00:01

“Ja man pirms brauciena uz Rumbulas tirgu kāds būtu sacījis, ka pirkšu suni, nudien padomātu, ka teicējs nav pie pilna prāta,” smaidot apgalvo Marikas kundze. “Gāju garām “suņu stendam” un pēkšņi ieraudzīju grozā mazu brūnganu kamoliņu, purniņu gandrīz kā pekinietim. Tomēr tas bija Tibetas spaniela kucēns. Suņuks mani tā apbūra, ka nācās vien nopirkt. Tā nu mums mājās ir kucīte Betija.”

Kulta suns Paraugoties uz Tibetas spanielu, viņš tiešām ir ļoti līdzīgs pekinietim. Pirmās ziņas par Tibetas spanieliem rodamas 8. gadsimtā. Viņi esot mituši Tibetas klosteros un ripinājuši svēto rakstu pergamenta ruļļus. Klosteros bijuši tikai tīrasiņu suņi, jo mūki kategoriski iebilduši pret viņu krustošanu ar citas šķirnes suņiem. Savukārt Ķīnā Tibetas spanieli bija iemācīti velt bungas, lai varēt sasaukt svētos garus. Taču līdz ar likumu ieviešanu šis kulta rituāls tika aizliegts. Eiropā Tibetas spanieli ievesti 19. gadsimtā. Ap 1905. gadu daži šīs šķirnes suņi nonāca Lielbritānijā. Tomēr līdz Otrā pasaules kara beigām par Tibetas spanieliem nezināja. Šķirnes raksturojums vēsta, ka viņi ir enerģiski un aktīvi, labsirdīgi, mīlīgi. Nav agresīvi, maz rej. Neuzticas svešiem, bet ir mīļi pret mājas cilvēkiem. Mēdz būt arī labi sargi, viegli dresējami. Par to, vai tas atbilst patiesībai, “stāsta” pati Betija.Austrumu princese --- Sveicināti! Mani sauc Betija. Pasē gan rakstīts “Betasan”, gluži kā Austrumu princesei. Tas ir skaists, taču garš un grūti izrunājams vārds, tādēļ kopš pirmās dienas šajās mājās esmu Betija, un man tā ļoti patīk. Saviem saimniekiem neesmu vienīgais suns. Istabas dalu ar pundurpūdeļiem Margo un Mušu. Mums katrai ir sava vieta. Pa pagalmu klīst pinkainis Reksis, taču viņš pārsvarā ēd un guļ, reizēm ierejas, ja kāds atnāk. Māju sargāt uzticēts lielajam Braitam, un viņš savus pienākumus veic godam. Saimnieku mīlule Esmu savu saimnieku mīlulīte. Viņi to atklāj visiem, kuri mūsmājās viesojas. Man arī patīk visi ciemiņi. Vislielākais prieks, kad atved mazus bērniņus. Viņi ir tikai nedaudz lielāki par mani un bezgala jauki! Es labprāt viņus arī paauklētu, bet māmiņas man nez kāpēc neuzticas. Es zinu, ka būtu laba auklīte. Reiz Madariņas māmiņa mazulītei gribēja apmainīt autiņbiksītes, bet es neparko neļāvu. Suņi bez tām izaug, kapēc bērniem tādas vajadzīgas? Arī mazuļiem es ļoti patīku.“Sekretāre” Rītos saimnieki dodas uz kūti, es šad tad eju līdzi, bet gadās, ka palieku istabā. Kamēr saimniece kopj lopiņus, bieži vien iezvanās mobilais tālrunis. Ja tas atstāts uz dīvāna vai zemā plauktiņa, es varu palīdzēt. Lai gan nadziņi pa taustiņiem slīd, ir izdevies vajadzīgo nospiest, tad es “pasaku”, ka neviena nav mājās. Bet vai tad mani kāds saprot? Paši vainīgi! Citas valodas var iemācīties , bet suņu – nevar? Vakaros, kad sākas LNT ziņas vai “Degpunktā”, gādāju, lai mājinieki to noteikti noskatītos. Kā ekrānā ieraugu globusu vai liesmas, jau dodu ziņu. Ja viņi aizņemti darbos, skrienu klāt un ar purniņu “badu” tik ilgi, kamēr viņi attopas, ka jāiet skatīties televīziju. Jaunas rūpes Esmu ļoti kārtīga. Ja vajadzība, skrienu ārā arī naktīs. Pamodinu saimniekus, bet, lai viņiem nav jāceļas vairākkārt, līdzi saucu arī Margo un Mušu. Nesen gubenī atradu mūsu kaķeni ar kaķēniem. Viens ruds, otrs – pelēks, trešais – raibs. Tik mazi un tik jauki! Tūdaļ pat šos jaunumus pavēstīju saimniekiem. Gāju Minci apraudzīt katru dienu, līdz viņa mazuļus noslēpa vietā, kur es netieku klāt. Reizēm tieku arī pasaulē – esmu bijusi suņu izstādēs, tad varu nopētīt gan lielus, gan mazus sugas brāļus un māsas. No lielajiem mazliet bail, bet mazie gan ir tīkami. Izstādēs esmu tikusi arī pie godalgām. Gribētos reiz rūpēties arī par saviem mazuļiem. Esmu optimiste un zinu, ka tas kādreiz piepildīsies.

Staburags.lv ARHĪVS

Būtu laba aukle

Kategorijas