Idejas skrien naudai pa priekšu

2009. gada 27. jūnijs 00:01

Mazzalviete Zita Bazule vakar nosvinēja skaisto 40. jubileju. Zita pati teic, ka jūtas daudz jaunāka.

Gribas vēl kūleņus mest
Dīķī jautri čalo strūklaka, ozolos šalko vējš, saule jau laižas pret vakariem. Galdā smaržo zemenes. Sēžam līdzās saimnieces iekoptajam akmeņdārzam un atceramies agrākos laikus, jo esam gandrīz vienaudži.
— Sen jau esat šajās mājās?
Uz manas vecāsmātes mājām ”Pečuļiem” pārnācām pirms četriem gadiem. Pirms tam dzīvojām Mēmelē, daudzdzīvokļu mājā. Sākumā turējām gan gotiņas, gan cūciņas, bet nu vairs neaudzējam neko — laikam esam kļuvuši pilsētnieciskāki, visu nopērkam gatavu, — stāsta saimniece. — Bet zemi gan gribējām paturēt sev, būtu dīvaini, ja blakus mūsu mājām kāds cits to apstrādātu.
Agrāk, skolas laikā, dzīvoju Vecumniekos. Aizrāvusies ar sportu — lodes, šķēpa, diska mešanu, tāllēkšanu, augstlēkšanu, basketbolu — tie bija mani sporta veidi. Vēlāk mācoties Mazzalvē, pārsvarā spēlēju volejbolu. Manās pēdās iet meita, viņai šobrīd ir lielāks apbalvojumu skaits kā man savulaik. Lai arī ar sportu turpmāko dzīvi nesaistīju, skolas laika aktivitātes ietekmi atstājušas. Vēl tagad varētu mest kūleņus zālē.
Ticis labākais vīrs
— Kā sākās ģimenes dzīve?
— Ar vīru Guntaru kopā esam jau 20 gadu. Uzskatu, ka man ticis pats labākais vīrs. Tāpat kā mani, arī viņa vecvecāki dzīvoja Mazzalvē, vasarās tur bieži redzējāmies. Ilgu laiku neuzdrošinājāmies uzrunāt viens otru, kaut nereizi vien saskatījāmies.
Nu jau bērni lieli — meitai Daigai 19, dēlam Raitim 13 gadu. Nesen meita ieguva autovadītājas apliecību, pati var aizbraukt kur vēlas. Meita šogad pabeidza Aizkraukles novada ģimnāziju, domā savu nākotni saistīt ar tūrismu. Puikam patīk tehnika, jau no piecu gadu vecuma brauc ar visu, kas ripo, pērn pirmo reizi izmēģināja spēkus pie graudu kombaina stūres.
Aizrauj klintis un ūdens
— Pastāstiet, kā dzīvojat?
— Vasarā istabā nevaru nosēdēt — patīk staigāt pa pļavām, mežu. Ar ikdienu un brīvdienām ir tā, ka iepriekšējā vakarā ieplānoju darāmo nākamajai. Tā arī ģimenei pasaku — šodien atpūtīsimies, bet vispirms izdarīsim to un to. Man liekas, ka viss notiek pārāk lēni — gribas visu paspēt.
Vasarā strādāju Mazzalvē, ”Virši — A” degvielas uzpildes stacijā, aizvietoju darbinieces atvaļinājuma laikā, citus gadus piestrādāju par pastnieci, par pārdevēju veikalā Mēmelē.
Meita mani aizrāvusi ar ceļošanu. Šogad pirmo reizi pēc ļoti ilga laika izbaudīju lidošanas prieku — meitas iedvesmota, pavasarī piekritu vienas dienas ekskursijai uz Zviedriju. Pēc ilgiem laikiem atkal izjutu, kā ir braukt sabiedriskajā transportā. Vērojot Zviedrijas dabu, klintis, aizrāvās elpa. Ūdeņiem bagātās upes, mutuļojošais ūdens un migla, kas ceļas no krācēm — fantastiski. Tā bija tāda laime, ka pat dejoju. Līdzīgas izjūtas bija pirmo reizi kuģojot ar prāmi uz Stoholmu. Nezinu kāpēc, bet tieši klintis un ūdens mani fascinē. Jāapstājas, jāizjūt. Ilgi varu abās šajās divās stihijās noraudzīties. Tāpēc arī mājas pagalmā saviem spēkiem izveidoju akmeņdārzu, dīķi ar strūklaku.
Pirms tam bijām Somijā. Ar mašīnu dodamies ekskursijās arī pa Latviju. Drīzumā gribētos aizbraukt uz Ventspili.
Ziemā no darbiem brīvajā laikā patīk adīt. Pat pie televizora nevaru nosēdēt dīkā. Grāmatas pēdējā laikā esmu aizvietojusi ar žurnālu lasīšanu. Patīk remontdarbi — līmēju flīzes priekšnamā, vannasistabā. Tagad esmu ķērusies pie virtuves remonta. Dārzā gribas uzcelt lapeni, pagrabam otrajā pusē iedēstīt puķes. Vīrs Guntars smejas — ar finansēm viņš netiek līdzi manām idejām.
Saprot novēlējuma jēgu
— Vai, gadiem ejot mainījušās dzīves vērtības, gūtas jaunas atziņas?
— Ja salīdzinu izjūtas, kādas bija pirms apmēram divdesmit gadiem, šodien priecājos par pavisam citām lietām. Piemēram, par skaisti nopļautu mauriņu. Skatoties jaunības fotogrāfijas, brīnos, cik es tajos laikos biju nopietna. Tagad cenšos rast prieku sevī, ikdienā.
Vēl maza būdama, palīdzēju vecaimātei rakstīt apsveikuma kartītes pirms svētkiem, kā pantiņš atkārtojās — “Vēlu labu veselību!”. Un tikai ar laiku es sapratu šī novēlējuma jēgu — veselība taču ir visa pamatā. Kopš vecāmāte mirusi, katru gadu viņas arvien vairāk pietrūkst. Viņa ikdienā daudz palīdzēja gan ar padomu, gan citādi.
Ziema kā gadalaiks man nepatīk, bet pavasarī, kad viss mostas, istabā ieeju tikai līdz ar tumsu. Vasarā es atslēdzos no ārpasaules, neapgrūtinu sevi ar politiku un visām negatīvajām lietām. Televīziju jau sen neesmu skatījusies. Labāk priecājos par puķēm dārzā, nevis bojāju garastāvokli ar nepatīkamām ziņām. Negribu, ka man atgādina jubilejas skaitli, jo iekšēji jūtos kā divdesmit gados, tikai tie ir citi divdesmit — vēl labāki kā iepriekš.

Staburags.lv ARHĪVS

Idejas skrien naudai pa priekšu

Kategorijas