Kokle skan spēlētājā

2009. gada 30. jūnijs 00:01

Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā jau vairāk nekā 20 gadu koklētājas māca skolotāja Daina Delvere. Viņa pati savulaik šo skolu absolvēja kā kokles klases skolotājas Mirdzas Blimbergas audzēkne. Tagad bijušās skolotājas ir Dainas kolēģes, un viņu talantīgā skolniece veiksmīgi turpina sagatavot jaunās koklētājas.

Vairāk dzied kā runā
Daina dzimusi Varakļānos, taču tur pavadīti tikai dzīves pirmie gadi. Mazās meitenes bērnības atmiņas saistītas ar muzicēšanu un dziedāšanu.— Esmu piedzimusi ģimenē, kurā vecāki un radinieki gan no tēva, gan mātes puses bija muzikāli cilvēki. Vectēvu atceros vairāk dziedam nekā runājam. Dzimta bija liela, un visos ģimenes svētkos dziedāja, spēlēja un dejoja gan lieli, gan mazi. Manas muzikālās dotības pirmā pamanīja bērnudārza audzinātāja, tāpēc “dārziņā” man nācās dziedāt un dejot, kas man ļoti patika, — atceras Dainas kundze.
— Vai arī skolotāji bija talantīgi? — Madonā man laimējās dejot slavenās deju skolotājas Dzidras Rubenes vadītajā deju kolektīvā. Viņas talants un dejas mīlestība bija fantastiska! No šīs skolotājas esmu guvusi gan zināšanas un neatlaidību, gan rakstura rūdījumu — nekad neatkāpties, ja kas nepadodas, bet gūt panākumus, kaut būtu jāstrādā tā, kā stikla kalnā kāpjot — slīdot lejā un atkal kāpjot, kamēr sasniegta virsotne! Varakļānos dejoju sarīkojumu dejas, kuras mācīja skolotāji Tutāni, braucām dejot uz Pionieru pili Rīgā un Ventspilī. Arī dziedāšanas skolotāji man bija jauki, tāpēc mūzika kļuva par galveno manā dzīvē. Muzikalitāte ir gan mantota, gan iegūta mācoties.
Pamana arī Aizkrauklē
— Kā iedzīvojāties Aizkrauklē? — Kad kopā ar vecākiem pārcēlos uz toreizējo Stučku, domāju — ko te darīšu? Te viss svešs. Man ļoti gribējās turpināt iesākto dzīves ritmu. Par laimi, toreiz mūzikas skolas skolotāji paši gāja uz skolām, pārbaudīja bērnus, vai viņi prot dziedāt un dejot. Tā mani atkal pamanīja.
Mēs uz mūzikas skolu pirmo reizi aizgājām un iestājāmies abi ar brāli, bez vecākiem. Klavierspēli mācīties bija par vēlu, tāpēc man piedāvāja ģitāru, akordeonu vai kokli, un es izvēlējos kokli, jo šis instruments man ļoti patika. Skolotāja Blimberga mani piepulcināja savām talantīgajām koklētājām, un es atkal jutos kā zivs ūdenī. Dziedāju arī korī, spēlēju klavieres, sniedzām daudz koncertu. Pirmais tālākais brauciens bija uz Gruziju.
Cēsīs atceras jaunību
— Kāpēc izvēlējāties tieši kokli?— Spēlējot kokli, ir tikai divi varianti — vai nu viss izdodas vai neizdodas nekas... Man mūzika, var teikt, skanēja dvēselē, un, kļūstot par mūzikas skolotāju, es būtībā izvēlējos vieglāko ceļu un bez grūtībām sasniedzamu mērķi. Brālis pabeidza ģitāras, bet es — četros gados pieciem paredzēto kokles klasi. Pēc Aizkraukles mūzikas skolas beigšanas mācījos Cēsu mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā.— Mūzikas vidusskolas ir arī citās pilsētās. Kāpēc tomēr Cēsis?— Par Cēsīm man ir vislabākās atmiņas, lai gan sākumā dzīve šķita diezgan savāda, jo biju projām no mājām. Vecāki arī uztraucās, taču Cēsīs bija tik laba skola un labestīgi skolotāji, ka es šo skolu un pilsētu iemīlēju uz visu mūžu. Arī tagad, kad turp aizbraucu, atceros savu jaunību. Īrēju istabiņu, baudīju skaisto dabu un mūziku. Biju laimīga, jo manu dzīvi neaizēnoja lietas, kas man nepatika.
Nesen Cēsu mūzikas vidusskolu gribēja slēgt, tomēr vietējā sabiedrība to nepieļāva. Slēgšanas motivācija — valstij pēc mūziķiem neesot pieprasījuma... Ja tāda attieksme, tad nav brīnums, ka daudzi talantīgi cilvēki dzied un spēlē tikai savam un draugu priekam. Varbūt pasaulē būtu daudz vairāk pazīstamu Latvijas mākslinieku, ja apdāvinātajiem jauniešiem būtu iespēja talantu attīstīt un izkopt, sasniedzot mākslas virsotnes gan dziedāšanā, gan instrumentu spēlē. Pat pašiem talantīgākajiem tagad grūti “izsisties” un nokļūt uz lielās skatuves.
Mācītu arī zēniem
— Mūzikas akadēmijas gadi — ko tie jums deva?— Mūzikas akadēmijā daudz spēlēju festivālos, bieži arī koncertos citās valstīs. Vienmēr dažādos tautastērpos un kopā ar savu kokli. Tas laiks bija ceļamaize manai nākotnei. Tagad, kad esmu skolotāja, arī savas koklētājas vedu uz lielkoncertiem un festivāliem. Cik sajūsminātas meitenes ir par Dzintaru koncertzāli un citām skaistām vietām Latvijā! Šogad atkal būsim Jūrmalā. Muzicējam arī baznīcās. Mūsu skolā kokli spēlēt mācās tikai meitenes, taču pagājušajos Dziesmu svētkos bija noorganizēts un spēlēja Latvijas zēnu koklētāju ansamblis. Tas bija vienreizēji! Es ar prieku kokles spēli mācītu arī kādam zēnam.
Lielu slodzi var neizturēt
— Kā sevi raksturojiet kā skolotāju?— Cenšos būt saprotoša skolotāja. Īpaši no tā laika, kad pašas meita sāka mācīties mūzikas skolā. Sapratu, ka no bērniem nevar prasīt neiespējamo, jo viņiem ir liela slodze vispārizglītojošajā skolā, ja tāda pati būs arī mūzikas skolā, tad mazais cilvēciņš var neizturēt. Bērns var būt noguris, un viņam vajadzīga atpūta. Bieži gadās, ka mūzikas skolas stundās viņi garīgi atgūstas no grūtajām dienas skolas mācībām un mājās aiziet pavisam žirgti. Taču vakarā vēl jāgatavo mājasdarbi rītdienai. Ir skolotāji, kuriem vārds “nevaru” neeksistē, taču ne visi bērni ir vienādi. Daudzi patiešām lielo slodzi nespēj izturēt, tāpēc ar viņiem jāstrādā saudzīgāk.
Mūzikas skolā jāstrādā citādi, mēs lielākas algas neprasām, bet strādājam ar misijas apziņu. Vismaz man tāda ir, jo es bez mūzikas nespētu dzīvot. Skolēni, kuri mācās arī mūziku, ir pavisam savādāki. Viņi pa dzīvi neiet, ar kāju durvis vaļā sperdami, neizceļas ar cietsirdību un citām negatīvām rakstura īpašībām. Viņi ir kulturāli un smalkjūtīgi, taču vispārizglītojošajās mācību iestādēs daudzi bērni ir nesavaldīgi, un skolotājiem ir grūti strādāt. Mēs strādājam individuāli, divatā ar bērnu. Varam izrunāties kā draudzenes, uzticēties viena otrai, dot padomu, palīdzēt praktiski. Arī skolas skaistā apkārtne rada labu auru.
Jāgaida trīs gadi
— Kur meitenēm iegādājaties kokles?— Koklētājiem ir problēmas iegādāties instrumentus. Latvijā ir tikai viens kokļu meistars — Imants Robežnieks Rīgā. Lai kokli nopirktu, jāgaida vismaz trīs gadi, un tā maksā ap 1000 latu. Kokle ir vislatviskākais instruments, kurā klausoties var pat atgūt veselību. Tā uzskata japāņi, kuri kokli atzinuši par vienu no instrumentiem, kas cilvēkā sakārto emocijas un stiprina dvēseli. Senie latvieši bija ļoti gudri ļaudis, tāpēc arī kokles melodiskums ir saglabājies gadu simtiem. Kokles stīgās skan viss — no tautasdziesmām līdz garīgās mūzikas melodijām.
Dvēseli veldzē klusums
— Vai jums kādreiz negribas no mūzikas atpūsties?— Diezgan bieži. Ja visu dienu pavadu muzicējot, vakarā gribu klusumu. Tas mani atjauno un sakārto. Neklausos radio, neskatos televīziju, arī pati neko spēlēt negribu. Klusums mani dziedina, un otrā rītā es atkal esmu kā no jauna piedzimusi — man ir jāspēlē, jārunā, jādzied... Un to es daru ar prieku, tā dzīvot novēlu arī citiem, kuri ne vienmēr uz darbu iet ar prieku. Mums katram sava misija, tā tikai jāatrod, tad arī pasaule būs gaiša un cilvēki labestīgi un garīgi bagāti.

Staburags.lv ARHĪVS

Kokle skan spēlētājā

Kategorijas