Staburags.lv ARHĪVS

Trīs vēlēšanās zelta zivtiņai

Imants Kaziļuns

2009. gada 1. augusts 00:01

47
Trīs vēlēšanās zelta zivtiņai

Zinaīda Bērziņa ir daudzesiete kopš dzimšanas. Šogad augusta sākumā Bērziņas kundze 60. reizi saņems apsveikumus jubilejā. Bērnudārzs “Čiekuriņš” ir viņas darbavieta jau 24 gadus, no kuriem 17 pavadīti virtuvē, gatavojot gardas maltītes mazajiem daudzesiešiem.

Ar tehniku no bērnības Jubilāre uz viņas ģimene joprojām ir uzticīga dzimtajai pusei. Jau skolas laikā Zinaīdas kundze kopā ar kaimiņu zēniem, brāļa iedrošināta, izbaudīja mopēda skaņu un braukšanas priekus. Tēvs, būdams traktorists, pastiprināja interesi par tehniku gan viņai, gan māsai un pēc pamatskolas beigšanas par nākamo profesiju izvēle bija skaidra. Ērgļu profesionāli tehniskajā vidusskolā izmācījās par traktoristi— autovadītāju, māsa un brālis līdzīgu arodu — Ogrē. Pēc tam bija traktoristes gaitas  kolhozā. No prakses laika atmiņā palikusi epizode: “Man uzticēja noblietēt laukus, stāsta jubilāre. “Iedeva mazu traktoriņu, to dēvēja par vardi, piekabināju trīs lielus ruļļus. Pēc kāda laika, uzbraucot kalniņā, atskatos — tikai viens palicis. Izlēcu no traktora un skrēju pa lauku meklēt pazudušos. Atradu un vilku tos atpakaļ pie traktora tā vietā, lai piebrauktu pie tiem. Par šādu aplamību kolhoza inženieris, kurš noskatījās no malas, ilgi smējās.” Ar laiku par labu darbu saņēmu arī goda rakstus un atzinības.Jāpaēdina 35 mazie daudzesiešiTaču dzīve ritēja savu gaitu. Zinaīdas kundze izveidoja ģimeni, piedzima četri bērni.Kādu laiku strādāja bērnudārzā par auklīti. “Man šis darbs patika,” saka Zinaīda. Ilgi neiznāca tur strādāt — aizgāju un MRS zāģētavu. Bērnudārza atmosfēra tomēr izrādījās tuvāka un pēc kāda laika atgriezos atpakaļ. Sākumā par auklīti, vēlāk piedāvāja pavāres darbu.Vēlāk, kad jau strādāju bērnudārzā, šad tad “aizņēmos” no vīra traktoru un atcerējos bijušos laikus. Tehnika ļoti patīk, braucu ar visu, kas ripo uz priekšu.— Vai braucat arī ar automašīnu?— Apliecība ir, bet labāk patīk ar traktoru. Mašīna par ātru, — smejot saka Zinaīda. — Kad sēžu blakus vienmēr liekas, ka pārāk ātri brauc. — Arī dzīve patīk mierīga un rāma, bez asiem pagriezieniem?— Jā, varbūt tāpēc esmu izvēlējusies darbu bērnudārzā. Virtuvē esmu viena, varu tikt galā ar visiem darbiem. Pašlaik ir 35 mazie ēdāji un personāls. Jānomizo ap 12 kilogramu  kartupeļu.  Fāzes ir svarīgas— Vai vadītāja ļauj izpaust pavāres talantu?— Darbā viss notiek pēc priekšrakstiem. Vadītāja apstiprina ēdienkarti nedēļai un pēc tās strādāju. Gadās, ka bērni pajautā, kāpēc nav pagatavots kaut kas, ko viņi gribētu. Piemēram, čipsi. Neizmantoju pavārgrāmatas, bet strādāju pēc izjūtām, arī mājās gatavojot. Jubilejai meita palūdza tik vien kā siļķi kažokā pagatavot — tā man padodas īpaši labi, pārējo sagādāšot paši.Tagad klāt konservēšanas laiks. Vīrs man pārmet, ko es tik daudz ņemos ar to, tāpat nav, kas ēd. Nesen pārskatīju pagraba saturu — atradu marinētu gurķu burkas no 2006. gada. Atvēru: tīri labi, kraukšķīgi. Uzskatu, ka jāgatavo pareizā laikā, jāsēj un jānovāc, ievērojot Mēness fāzes.Gliemežus neēdīs— Ir kāds mīļākais ēdiens, dzēriens?— Nepatīk konfektes un kaut kādi eksotiskie ēdieni. Savukārt dūšu “piesien” siļķe, biezpiens un kartupeļi. Labprāt to iztīru, nepatīk nopirkt jau gatavu, bez asakām un galvas. Svarīgs ir arī sagatavošanas process. No saldajiem ēdieniem garšo pankūkas ar melleņu ievārījumu. Sēnes nevaru ciest — nepatīk smaka, kura rodas vārīšanas laikā. Viena no radiniecēm dzīvo Spānijā, kad atbrauc ciemos, māca ēst gliemežus, atved īpašus sierus un desas, bet tie nav man. No dzērieniem kādreiz garšoja “Moka” liķieris. Tagad pat nevaru teikt, ka īpaši kāds garšotu.No mājas neatteiktos— Vai pavāres darbs ir sirdsdarbs?— Reizēm ir tā, ka darbā nogurstu un nevēlos stāvēt pie katliem vēl arī mājās, bet paiet laiks un vilktin velk pie tiem. Atvaļinājuma laikā ar dārzu vien nepietiek, gribas strādāt, nevaru sagaidīt brīvdienu beigas. Mana otra lielākā aizraušanās ir puķes. Īpaši  lilijas, nu gan tās nozied. — Ja zelta zivtiņai varētu palūgt piepildīt trīs vēlēšanās, kādas tās būtu?— Galvenais, lai šo krīzes laiku visi man tuvie varētu pārdzīvot. Lai būtu darbs. Ļoti gribētos dzīvot nevis dzīvoklī, bet gan savā mājā. Kad apprecējos, kādu laiku dzīvojām vecāku mājā, bet toreiz nebija līdzekļu, lai to atjaunotu. Nācās aiziet uz dzīvokli Daudzeses centrā. Otra vēlēšanās — palīdzēt bērniem. Kādu laiku aizrāvos ar “Zelta drudzi”. Ja laimētu kādus desmit tūkstošu, jau izdomāju, kā tos sadalītu bērniem un mazbērniem. Treškārt, lai veselība mums visiem — vīram, bērniem un mazbērniem nevajadzētu slimot. Saules mūžu negribētu dzīvot, bet stipra gan būt.