Staburags.lv ARHĪVS

Zem viena jumta četras paaudzes

Sarmīte Drapāne

2009. gada 8. augusts 00:01

4
Zem viena jumta četras paaudzes

Staburaga pagastā šodien 75. reizi jubileju svin Erna Romane. Viņas dzīve bijusi dažādiem notikumiem bagāta, bet tie viņu ir tikai stiprinājuši un acu mirdzums jubilāres sejā nezūd arī šodien.

Ernas kundze dzimusi un augusi Vecsaules pagasta Dāviņos, “Odiņu” mājās. Tur aizvadīta bērnība un skolas gadi. Kundzei bija arī dvīņubrālis, bet viņš, vēl maziņš būdams, nomira. Ernas māte bija ļoti stingra, tāpēc jau no mazotnes meitenē iemājo īstena taisnības izjūta un spīts. Erna mācījās skolā, kas bija četrus kilometrus no Dāviņiem, Lambārtē. Tolaik ar mašīnu nevienu neveda. Ceļu turp viņa mēroja kājām, bet citreiz tēvs aizveda zirga pajūgā. Jubilāre auga trūcīgā ģimenē, un skolā šādus bērnus bieži vien apsmēja, taču viņas klasesbiedri un arī skolotāji bija ļoti draudzīgi. Arī pusdienas visi ēda kopā, maizes riecienu sadalot visiem. Ar ābeci ganosErnas kundzes māte bijusi ļoti prasīga. Ģimenē katram bija jāveic savi pienākumi, jāpieskata pa gotiņai vai aitai. Parasti pēc mācībām meitene ņēma ābeci un gāja ganos. Lopiņi ganījās netālu no lielceļa, un Erna ar māsu viņus pieskatīja. Garām bieži brauca vācu karavīri. Viņi bija labsirdīgi un meitenes vienmēr cienāja ar spīdīgos papīros ietītām konfektēm. Meitenes saldumus gaidīja ik reizi, bet labās dienas beidzās, jo Latvijā ienāca krievu karavīri. Erna pie lielceļa atkal gaidīja konfektes, bet nekā. Kareivji gribēja paņemt Ernas iemīļoto aitu, bet viņa to nepieļāva, tāpēc notēloja kritienu, lai visas aizbaidītu. Tas viņai veiksmīgi izdevās. Krievi saskaitās, cauršāva aitai ausi un aizbrauca. Kopš tās reizes Erna lielceļam vairs netuvojās, jo tas vairs nebija droši. Taupa pat ziepesErnas kundze stāsta, ka agrāk bērni bijuši pavisam savādāki. Rotaļlietas tolaik nebija. To vietā meitene kopā ar draugiem izmantoja čiekurus un dažādus koka klucīšus. Savulaik visur bija jātaupa, jācenšas nenosmērēt drēbes, jo ziepes bija deficīts. Jubilāre atminas reizes, kad māte brauca uz Bauskas tirgu, jo viņa vienmēr atveda ledenes vai kādu citu gardumu. Māte parasti ledenes iedeva vecākajai māsai, lai viņa pa vienai izdala pārējiem. Gardums bija arī rupjmaizīte ar cukuru vai zeltainu sviesta kārtu.Māte reizēm uz tirgu līdzi ņēma arī Ernu, bet tā burvību viņai tā pa īstam neizdevās izbaudīt. Tolaik aktīvi darbojās zagļi. Zirga pajūgā bija slēpta nauda, tāpēc Ernai vienmēr bija jāsēž uz kartupeļu maisiem un tā jāsargā. Liktenis aizved uz StaburaguJaunībā Ernas kundze dejoja ballēs. Tās organizēja apkārtnes jaunieši — gan gaismas lukturus sagādāja, gan mūzikas instrumentus, visbiežāk spēlēja ermoņikas. Dejas mijās ar dažādām atjautības spēlēm. Sasniegusi pilngadību, meitene apprecējās. Piedzima meita Sarmīte un dēls Valdis. Erna daudz strādāja — sākumā par cūkkopi, vēlāk par slaucēju. Par darba gadiem joprojām liecina saglabātie atzinības raksti un diplomi. Vēlāk abi ar vīru pārcēlās uz Bebriem, kur Erna strādāja par pārdevēju. Pēc kāda laika ģimeni piemeklēja nelaime — jubilāres vīrs traģiski gāja bojā. Ilgu laiku viņa dzīvoja viena, bet liktenis lēma apprecēties otrreiz — ar kaimiņu. Nu arī viņš dus smiltājā, tāpēc jubilāre pārcēlās uz meitas mājām Staburaga pagastā. Tomēr Ernas kundze par savām mājām joprojām uzskata Bebrus, tur viņai joprojām ir dzīvoklis, kurā glabājas daudz dažādu piemiņas lietu. Lai bērniem nesalst kājasStaburagā zem viena jumta dzīvo četras paaudzes — Erna, viņas meita, mazdēls ar sievu un mazmazbērns. Lai arī ne vienmēr viss notiek pa prātam, par dzīvi sūdzēties nevar, jo visi labi satiek. Dzīve aizlidojusi vēja spārniem, lai gan plecus spiež gadu nasta, jubilāre joprojām ir dzīvesprieka pilna. Viņa zāles nelieto, vien reizēm iedzer pa citramona tabletei. Visu mūžu Ernas kundze adījusi zeķes. Tās adītas visdažādākajās krāsās un rakstos gan bērniem, gan mazbērniem. Nesen jubilāre pabija dzimtajā vietā Dāviņos. Izstaigāja senās takas, satika draugus, uzjundot daudz jauku bērnības un jaunības dienu atmiņu.