Dzīve kā mirklis

2009. gada 15. augusts 00:01

Deviņstāvu ēkas septītā stāva vienistabas dzīvoklī Aizkrauklē jau daudzus gadus mīt kādreizējā seciete Ārija Lapsa. Kundzei vakar bija deviņdesmit gadu jubileja, taču dzīvesprieks kā jaunībā un atmiņa tik laba, ka pašai brīnums. Istabā daudz grāmatu, puķu, fotoalbumu, ne velti secieši viņu dēvē par vietējo enciklopēdiju

Dzimtā puse Ārijai ir Lejasciemā — tur mātei bija mājas. 1919. gada 14. augustā, kad meitiņa piedzima, tēvs jau staigāja Pirmā pasaules kara ceļus. Māte bija laba šuvēja un ļoti pucēja savu vienīgo meitu. Ārija jau bērnībā iemācījās gaumīgi ģērbties, labi šūt un vienmēr, kā tagad joko, citiem pa priekšu grozīties.
1920. gadā māte ar meitiņu pārcēlās uz Seci pie brāļa Pētera Ābeles. Viņš bija krievu — turku kara dalībnieks, cīnījies pie Perekopa un par to no valsts saņēma zemi Secē. Šajā bagātajā novadā pagāja Ārijas bērnība un skolas gadi.
Albumos Seces vēsture
Saglabājušies biezi senlaicīgi albumi, un attēlos redzama skaistā Seces baznīca, kurā 1937. gada 16. maijā Ārija iesvētīta. Daudzās bildēs vai visa Seces vēsture — skolas nams, skolēni un skolotāji, mazpulks, pagasta vadība, aizsargi un aizsardzes, dažādas sanāksmes, lielā pienotavas ēka un Ārijas draudzenes.
Kad sākās Otrais pasaules karš, tā pirmajā dienā bez vēsts pazuda Ārijas tēvs. Ģimene tajā laikā dzīvoja Ventspilī. Tur tēvam piederēja kokzāģētavas, kad vācieši sāka bombardēt pilsētu, gāja skatīties, kas notiek viņa uzņēmumos. Tā arī kā akā iekrita — ne ziņas, ne miņas...
Ārija ar māti pēc kara atgriezās Secē. Mantības nebija daudz, tikai divas govis, taču vienu tūlīt vajadzēja atdot kolhozam.
Allaž cilvēku vidū
Secē sākās Ārijas darba gadi. Vispirms viņa bija bibliotekāre, tad nodokļu vācēja, tautas nama vadītāja, telefoniste pie komutatora. Pēc tam strādāja pastā un telegrāfā. Viņa bija arī kurjere — piegādāja telegrammas, bet pirms pensijas strādāja par garderobisti Aizkraukles slimnīcā.
Gadu steigā Ārija palika bez savas ģimenes. Viņa palīdzēja izaudzināt mātes māsas bērnus, jo viņu māte bija Sibīrijā. Šie Sibīrijas bērni tad arī bija Ārijas ģimene. Tagad māsīcām ir savas ģimenes, bet Āriju viņas neaizmirst.
— Es toreiz vairāk domāju par tuviniekiem, tāpēc nebija laika savām interesēm. Bija puiši, kas pievērsa uzmanību, taču man tas paslīdēja garām kā pavasara vējš. Viens no draugiem tagad dzīvo Kanādā. Rūpējoties par radiniekiem, pēc saviem bērniem neilgojos. Laikam esmu savādāka kā citas sievietes, — teic sirmā kundze.
Traka uz teātri
Ārijas kundzes istabā ļoti daudz grāmatu, īpaši par aktieriem.
— Esmu traka uz teātri, visu mūžu tā ir mana aizraušanās, lasu par aktieriem gan grāmatās, gan žurnālos. Man ļoti patika Pēteris Lūcis, Voldemārs Zandbergs un daudzi citi. Savā laikā jau arī Secē teātri spēlējām, lielas lugas iestudējām. Bija skanīgs koris un daudz dejotāju, bieži notika balles, — aizkraukliete atceras jaunības gadus Secē.
Par Ārijas kundzi rūpējas seciete Sarmīte Mihoļaškina no “Krastiņiem”. Vismaz reizi nedēļā viņas tiekas, Sarmītes kundze atved lauku labumus un visu, kas Ārijai vajadzīgs, atnes no veikala.
— Nekas man nesāp. Žēl tikai, ka nevaru vairs turēt kaķi, jo visu mūžu man ļoti patikuši kaķi un suņi. Pēdējais runcis nodzīvoja vairāk par desmit gadiem, ļoti labi sapratāmies, — teic Lapsas kundze.
***
— Cilvēki sūdzas par krīzi, taču man nekas netraucē dzīvot, kā līdz šim. Esmu pieticīga, un pensijas man pietiek. Labi, ka nav jāpērk zāles. Katram vecumam savs skaistums, — savā cienījamā jubilejā secina Ārija Lapsa.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve kā mirklis

Kategorijas