Suns, velosipēds un dilles uz balkona

2009. gada 15. augusts 00:01

Mazliet pašironijas, veselīga uztvere, viegla slīdēšana pa dzīvi, redzot vairāk, jūtot dziļāk. Spilgtās krāsās krāsota dzīve, kur galvenā ienaidniece ir garlaicība, bet labākais draugs noteikti nav nauda. Andris Koļesņikovs no Pļaviņām dzīvo kā rotaļādamies — viegli, ar baudu. “Interesanti” — vārds, ko, stāstot par piedzīvoto puisis lieto visbiežāk.

Pilntiesīgs vīrietis
— Pļaviņās mācījos līdz 9. klasei, pēc tam aizmuku uz Ogres meža tehnikumu, apguvu mežsaimniecības tehniķa arodu. Skolu izvēlējos apzināti, ne tikai tāpēc, ka vajadzēja apgūt kādu profesiju. Izrādījās, mans vecvectēvs bija mācījies meža skolā. Kā jau daudziem jauniešiem, likās, ka vienam dzīvot būs interesantāk. Ogrē tolaik bija tāds jauniešu burziņš Jaunatnes attīstības centrā. Darbojoties tajā aizbraucu uz nometni Austrijā. Tā bija ļoti savdabīga un interesanta nometne. Tās vadmotīvs bija afrikāņu cilts iesvētības vīrietim. Nedēļu tām gatavojāmies — spēlējām džambas, afrikāņu bungas. Vēl bija rituāls — kails, matains vīrietis piecos no rīta mūs modināja un dzina caur brikšņiem uz upi. Vajadzēja dziedāt dziesmas, lēkt aukstā ūdenī, un viņš mūs pēra ar nātrēm. Tad mūs iedzina mežā un stundu vajadzēja domāt, ko esi guvis no šī rituāla. Iesvētību pārbaudījumus izturēju un 19 gadu vecumā vārdu “vīrietis” varēju uz sevi attiecināt pilnīgi oficiāli.

No meža tehniķa par pavāru
Pēc tehnikuma absolvēšanas domāju mācīties tālāk Latvijas lauksaimniecības universitātē, aizbraucu, iestājos neklātienē Meža fakultātē, un sākās grūtā, rūgtā studentu dzīve. Tolaik bija celtniecības bums, arī es strādāju šajā jomā, taču sākās krīze, pietrūka darba un līdzekļu studijām. Tad arī izdomāju, ka jāmaina profesija. Tas bija vienkārši — gāju Rīgā pa Brīvības ielu un ieraudzīju pie restorāna izliktu sludinājumu: meklē darbiniekus. Iegāju, parunāju ar šefpavāru, teicu, ka man nav ne izglītības, ne pieredzes, bet gribu strādāt. Interese par ēdiena gatavošanu man bijusi no bērnības. Ne smilšu, bet īstās kūciņas cepu jau tad, kad biju mazs. Restorānā sāku kā brokastu pavārs. Nekā sarežģīta — omlete, dārzeņi. Divus mēnešus gatavoju brokastis, tad turpināju strādāt kā pavārs.

Mācās knifiņus
Tas bija interesants laiks —iemācījos un apguvu dažādas lietas. Katrā profesijā ir sava specifika. Restorānā ik pēc trim četriem mēnešiem mainījās šefpavāri. Katrs nāca ar savu pieredzi, samācījos no viņiem dažādus knifiņus. Par pavāru strādāju četrus gadus, taču ļoti maz nācās darboties kopā ar pavārēm sievietēm. Labākais pavārs, protams, ir vīrietis. Es nezinu, šis darbs ir mans sirdsdarbs, bet man patīk tas, ko daru, un ko vēl vairāk var vēlēties! Lai gan neesmu pārliecināts, vai vienā rītā nepamodīšos ar domu, ka atkal jāmaina profesija.
Rīgā strādāju vairākās vietās, piemēram, galerijā “Istaba”, kur darbojos aptuveni gadu. Apakšstāvā bija galerija, otrajā stāvā uz balkona — maziņš restorāniņš. Ēdienkartes restorānā nebija, pavārs ar katru klientu aprunājās, kāds garastāvoklis, ko viesis ēd, ko neēd. Katram gatavojām atsevišķi. Uz “Istabu” nāca ļoti interesanti cilvēki — mūziķi, mākslinieki. Starp ēdienu smaržām vēdīja arī kultūras, mākslas un mūzikas aromāts, bohēma valdīja līdz pat rīta gaismai. Tad nāca laiks Ķīšezerā, vindsērfinga bārā, bet tagad darbojos “O — bārā” Ogrē un paralēli arī atpūtas bāzē “Mežezers”.

Laiks rit lēnāk
Man patīk ceļot, redzēt, iepazīt, izzināt un gūt pieredzi. Kāda kristīgo jauniešu savienība organizē braucienus uz ārzemēm. Ceļojumi nav dārgi, tāpēc es šad tad viņiem “pieslēdzos”. Esmu bijis Portugālē, nedēļu nodzīvoju portugāļu ģimenē. Portugāļi ļoti daudz ēd, ja kādas svinības, galdi lūzt no ēdamā. Viņi ir runātīgi un apaļīgi. Viņiem patīk melodrāmas — pārnāk mājās no darba, un visa ģimene sēž dīvānā un skatās televīziju. Nesteidzīgais dzīves ritējums Portugālē rada ilūziju, ka laiks rit lēnāk nekā citur.
Esmu pabijis arī Monako, Francijā, Austrijā, Itālijā, ciemojies pie māsas, kura dzīvo Ālandu salās. Par šo zemi palicis priekšstats kā par pensionāru galvaspilsētu — aizgāju uz veikalu sešos vakarā, tas jau slēgts. Tur man īsti nebija, ko darīt — tikai laiski sauļoties un peldēties. Vienīgā vieta, kur vienmēr varēja sastapt daudz cilvēku, bija spēļu zāle. Pat mazi bērni darbojas ar spēļu automātiem.

Lamājas latviski

Ļoti svarīgi man ir draugi un laikabiedri — cilvēki man apkārt. Viņi ir no dažādām aprindām, pateicoties viņiem, esmu daudz ieguvis, redzējis.
Visu mūžu nevarētu dzīvot pilsētā — dzīvoklī man ir grūti, četras sienas nomāc. Vajag vismaz balkonu, lai podiņā var iesēt dilles. Suņa man arī nav, bet, ja būtu māja, tad paņemtu kādu četrkājaino draugu no patversmes. Vēl gribētu nopirkt velosipēdu un apgūt podniecību. Esmu atvērts jaunām lietām, man patīk iepazīties ar cilvēkiem, un lamājos es tikai latviski. Jauks lamuvārds ir, piemēram, cūkausis, ir arī sulīgāki, bet tos neteikšu.
Man patīk mierīgs dzīves ritējums, bez stresa. Nauda man nav tik svarīga, neesmu materiālists, cik iedod, tik iztērēju. Kas pašlaik liek labi justies? Tas, ka man nav kredītu. Viss, kas vajadzīgs, man ir, laikam esmu laimīgs.

Staburags.lv ARHĪVS

Suns, velosipēds un dilles uz balkona

Kategorijas