Automašīnas labo jau 30 gadu

2009. gada 15. augusts 00:01

Neretietis Juris Apeināns ar tehniku aizraujas kopš bērnības. Viņš spēj salabot gandrīz jebkuru braucamo. Savlaik piedalījies arī motokrosa sacensībās. Nu iesācēju klasē startē arī viņa dēls.

Pirmās sacīkstes atceļ

— Kad sākāt interesēties par motokrosu?

— Pirms vairāk nekā 35 gadiem. Neretā bija motoklubs. To vadīja Andris Vesmanis. Kopā ar klasesbiedriem un draugiem sākumā braucām ar mopēdiem, vēlāk ar motocikliem. Nevienam no mums nebija īsta krosa motocikla — pārbūvējām parastos motociklus. Trenējāmies tepat Neretas apkaimē — Regūtu priedītēs un Markudānu pakalnos. Pirmās sacensības, uz kurām aizbraucām, bija Madonā. Aizbraucām, taču sacīkstes bija... atceltas. Pirms braukt mājās, vismaz pavizinājāmies īstā sacīkšu trasē.

Tolaik katrs braucējs savu spēkratu skrūvēja pats. Līdz vēlai naktij remontējām un jau nākamajā rītā braucamos krāvām automašīnas kravas kastē, saģērbāmies siltāk un braucām uz sacensību vietu.

Nopietns braucamais

— Un dēls Aivars?

— Viņš jau trešo gadu piedalās motokrosa sacensībās iesācēju klasē solo motocikliem. Veicas labi, savā grupā kopvērtējumā ir otrais labākais. Nākamgad viņš varēs startēt “Open” klasē. Pašam savlaik arī labi veicās — grozījos viducī. Var teikt, ka dēls piepilda manu sapni — motokrosā kāpt uz goda pjedestāla.

Šobrīd dēls brauc ar “Yamaha” krosa motociklu. Tas ir nopietns braucamais. Manā jaunībā tik jaudīgu krosa motociklu nebija. Kaut arī braucamais nav īpaši uzlabots, tā uzturēšana ir dārga. Nākas palauzīt galvu, kā lētāk nopirkt vajadzīgās rezerves detaļas.

— Kāpēc pievērsāties automobiļu remontam?

— Neretas apkaimē bija daudz vīru, kuri interesējās par tehniku. Mums, jauniešiem, arī patika šo to paberzt, paskrūvēt. Tā maz pamazām uzticēja nopietnākus darbiņus. Vēl pirms dienesta armijā palīdzējām pieaugušajiem.

Barters ar komjaunatnes komiteju

— Kur ņēmāt rezerves detaļas?

— Tanī laikā jau nevarēja ieiet veikalā un nopirkt to vai citu detaļu. Vajadzēja pasūtīt autoservisos. Taču tur rezerves detaļu cenām pierēķināja arī samaksu par darbu, lai to nomainītu. Jo vecāka mašīna, jo rēķināja vairāk. Tāpēc klientam par darbu bija jāmaksā dubultā. Visgrūtāk bija sagādāt kaut ko dzinēja remontam. Taču nopietni automašīnu remontam pievērsos pēc dienesta armijā.

— Kādu marku automašīnas remontējāt visbiežāk?

— Žiguļus un moskvičus. Volgas gadījās pavisam reti. Ar tām lielākoties brauca tikai priekšnieki. Atceros, tomēr reiz kādam lielam priekšniekam no komjaunatnes komitejas remontēju arī volgu un pēc tam braucu ekskursijā uz Dāniju, Holandi, Angliju un Portugāli. Tas bija tāds kā barters.

Remontē, nevis pērk citu

— Kuru automašīnas sistēmu remontējat vislabprātāk?

— Remontēju visu — motoru, ritošo daļu, virsbūvi. Viss padodas. Man nepatīk vienīgi labot jauno automašīnu elektrosistēmas. Lai to darītu, nepieciešams īpašs aprīkojums, dators, speciāla programmatūra. Tā maksā dārgi, turklāt nav jau Neretas apkaimē daudz šādu automašīnu. Arī klientu maksātspēja nav tik liela. Esmu ievērojis, ka cilvēki daudz biežāk nekā pirms pāris gadiem izlemj automašīnu remontēt, nevis pirkt citu. Gluži kā “krievu laikos” metina grīdas, sliekšņus, spārnus, nevis maina visu detaļu vai braucamo nodod lūžņos.

— Vai remonts maksā dārgi?

— Kā kurai automašīnai. Viss atkarīgs no vainas. Taču bieži vien pat apjomīga remonta gadījumā par iztērēto naudu labāku braucamo tomēr nevar nopirkt. Turklāt arī veikta tehniskā apskate vēl nenozīmē, ka braucamais patiešām ir labā kārtībā. Visai viegli var novērst motora dūmošanu, eļļas noplūdi, pat caurumus virsbūvē, neko neremontējot. Cilvēks automašīnu nopērk, nobrauc pārsimt kilometru un tikai pēc tam atklāj, ka “iegrābies”. Lai tā nenotiktu, vienmēr vajadzētu konsultēties ar speciālistu vai veikt plašu automašīnas diagnostiku.

Pie meistara ar alus kannu

— Vai, remontējot automašīnu, neesat ko piedzīvojis?

— Reizēm izjokoju braucamā īpašnieku, īpaši, ja viņš man pazīstams. Kāda pazīstama jaunkundze atbrauca ar savu golfiņu, lai sametinot sliekšņus. Viņas draugs palīdzēja automašīnu “izkrāmēt”. Pēc brīža zvanām, lūdzam, lai vāra kafiju. Kad tiekamies, prasām, lai izskaidro, kā zem sēdekļa gadījušās apakšbikses. Viņa mulst un teic, ka tās noteikti dēliņa. Mēs atkal pretī, ka tās bērnam tā kā par lielām... Viņa sāka uztraukties pa īstam. Tad nu atlika atzīties, ka jokojam.

Ir bijis, ka naktī liels priekšnieks nāk pa durvīm iekšā un nes rokās cūkas gurnu... Līdz rītam vajadzētu auto salabot, esot avārija gadījusies. Pats strostējot dzērājus, bet nu gadījies grāvī iebraukt... Savukārt no kolhoza “Slate” vispirms atveda 20 litru alus kannu. Kad kāds kauss jau bija nobaudīts, tikai tad par remontu sāka runāt.

Staburags.lv ARHĪVS

Automašīnas labo jau 30 gadu

Kategorijas