Līdumnieks no Odzienas

2009. gada 18. augusts 00:01

Viens no 19. gadsimta pirmās puses izcilākajiem Vietalvas novada saimniekiem Kārlis Miķelis Pauliņš ir dzimis Odzienas pagasta “Mazpāvuliņos” 1881. gada 23. novembrī (7. decembrī pēc jaunā stila) zemnieku Andreja un Annas četru bērnu ģimenē.

Skološanās
                 1891. gadā viņš iestājās Odzienas pagasta skolā, pēc tam mācības turpināja Vietalvas ministrijas skolā, kuru beidza 1896. gadā kā vienīgais absolūtais teicamnieks. Viņa brāļi Andrejs un Pēteris skolojās par mērniekiem, bet Kārli ļoti saistīja darbs tolaik modernajā dzelzceļā, tāpēc viņš iestājās Rēveles (mūsdienu Tallinas) tehniskajā dzelzceļa skolā.
          Pēc triju gadu teorijas un prakses apgūšanas Kārlis Pauliņš skolu beidza ar izcilību un saņēma ļoti labu darba piedāvājumu dzelzceļa būvē Mandžūrijā (Tālajos Austrumos). Vēl tikai atlika pēdējā prakse kā lokomotīves vadītāja palīgam.

Nelaimes gadījums
          Braucot no Rēveles uz Tērbatu, 1899. gada decembra beigās notika smags nelaimes gadījums, kas pilnībā izmainīja jaunekļa dzīvi. Tā laika tvaika lokomotīvēm mašīnista kabīnes priekšā bija tvaika katls, kurš bija jāeļļo, ejot tam apkārt pa reliņiem. Tā kā šos reliņus dzelzceļa strādnieki nebija nostiprinājuši, Kārlis Pauliņš nokrita uz sliedēm, un pāri viņa kājām pārbrauca viss vilciena sastāvs — puisis esot saskaitījis piecdesmit vagonu. Tā kā bija bargs sals un pagāja labs laiks, kamēr ieradās ātrā palīdzība, viņa pēdas bija nosalušas, tāpēc zem ceļgaliem nācās amputēt abas kājas. Tiesa kā kompensāciju piedāvāja maksāt 130 zelta rubļu visu mūžu vai arī uzreiz naudu par desmit gadiem. Izvēlējies otro variantu, Kārlis Pauliņš pēc advokāta pakalpojumu apmaksas saņēma 13 000 zelta rubļu, kas tolaik zemniekam bija milzu nauda.

Māla kalnos — peļņai
          Tā kā dzelzceļnieka karjerai bija pārvilkts krusts, vecāki Kārli izraudzījās par “Mazpāvuliņu” mantinieku. Par saņemto naudu viņš nopirka dažādas lauksaimniecības mašīnas, kā arī ķieģeļu un drenu ražošanas iekārtu, lai no “Mazpāvuliņu” zemē esošā māla kalna gūtu peļņu un izgatavotu drenas purvainās zemes meliorācijai — ar protēzēm un kruķiem pa ciņiem neizlēkāsi. Ar brāļu mērnieku palīdzību jaunais saimnieks sagatavoja meliorācijas plānu un jau pirmajā gadā nomeliorēja 60 pūrvietu. Purvainās vietas pārvērta par auglīgiem tīrumiem un leknām pļavām.
          No savā ceplī izgatavotajiem ķieģeļiem jaunais saimnieks uzbūvēja tolaik ļoti progresīvo seklo kūti ar automātisko dzirdinātavu, kurā mitinājās 30 govju un pieci zirgi. Aramzemi lielākoties izmantoja lopbarības ražošanai (pārsvarā audzēja āboliņu), bet sēja arī labību. Kārlim izgatavotās kāju protēzes bija tik labas, ka viņš pat varēja strādāt ar āboliņa pļaujmašīnu. Pēc laikabiedru teiktā, jaunais saimnieks bija ļoti taisnīgs pret kalpiem (“Mazpāvuliņos” strādāja 7 — 8 lauksaimniecības un cepļa strādnieki).

          Piensaimnieki apvienojas
          Lai apsargātu lopu aplokus, pēc Kārļa Pauliņa ierosmes nodibināja Odzienas lopu uzraudzības biedrību. Ap viņu pulcējās apkārtējie saimnieki, no viņa mācījās pat vecāki vīri. Kārlis ierosināja izveidot arī pašiem savu kopmoderniecību, kuru ierīkoja Odzienas pagasta “Bitēs” (netālu no “Mazpāvuliņiem”), bet iniciatoru ievēlēja par piensaimnieku biedrības valdes priekšsēdētāju.
          Vadoties pēc savas pieredzes, ka piensaimnieki, apvienojušies biedrībā, gūst lielākus ienākumus, Kārlis Pauliņš nešaubījās: peļņa vēl vairāk palielinātos, ja visas piensaimnieku biedrības apvienotos vienā centrālajā organizācijā. Tā organizētu piena produktu eksportu, jo jau tolaik Latvijā tika saražots daudz vairāk piena, nekā vajadzīgs iekšējam patēriņam. Kad 1914. gadā izveidojās Centrālā piensaimnieku savienība, Pauliņš bija viens no tās dibinātājiem un tika ievēlēts par valdes locekli.
          Par saņemto kompensāciju Kārlis Pauliņš arī finansēja māsas Annas skološanos par agronomi (viņa bija pirmā agronome sieviete visā Latvijā).
          Ar laiku “Mazpāvuliņi” pārvērtās līdz nepazīšanai — bija veikta ļoti plaša meliorācija, uzceltas jaunas saimniecības ēkas un arī dzīvojamā ēka, nemitīgi dūca ceplis, tīrumos un pļavās strādāja tam laikam moderna lauksaimniecības tehnika.
          Kārlis Pauliņš apprecējās ar lopu pārraudzi no Ļaudonas Elzu Zviedri, viņiem piedzima divi dēli Kārlis un Pēteris un meita Anna.
          Neatkarīgās Latvijas gados Kārļa Pauliņa darbs tika augstu novērtēts — 1928. gadā viņu kā izcilu lauksaimnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ulmaņlaikos viņš bija Lauksaimniecības kameras loceklis.
          Kārlis Pauliņš paralēli saimniekošanai “Mazpāvuliņos” plaši darbojās dažādās biedrībās — viņš bija arī Vietalvas — Odzienas krājaizdevu sabiedrības un lauksaimniecības biedrības valdes priekšsēdētājs, kaut arī nebūt nerāvās pēc amatiem. Gluži vienkārši viņu kā lielisku saimnieku un tālredzīgu vadītāju vadošajos amatos izvirzīja citi.

Izvairoties no represijām
          Diemžēl novada un visas Latvijas uzplaukumu apturēja padomju okupācija. 1941. gada 14. jūnija deportācijas Kārli Pauliņu neskāra tikai tāpēc, ka Odzienas pagasta izvedamo saraksta sastādītājs partorgs Leivers 1905. gada revolūcijas laikā no melnās sotņas slēpās “Mazpāvuliņos” un negribēja labu atmaksāt ar ļaunu.
          1944. gada vasarā, sarkanajai armijai tuvojoties Odzienai, Pauliņi devās bēgļu gaitās uz Kurzemi un apmetās Stendē, kur dzīvoja Kārļa māsa Anna, kas bija precējusies ar Stendes izmēģinājumu stacijas direktoru Lielmani. Arī pēc kara Pauliņu ģimene palika Stendē un tādējādi izvairījās no 1949. gada izsūtīšanas, kurai viņi būtu pakļauti, ja atgrieztos Odzienā. Kārlis Miķelis Pauliņš nomira Stendē 1965. gada 29. martā un tika apglabāts dzimtas kapos Vietalvā.
          Kaut arī Kārlis Pauliņš nebija līdumnieks vārda burtiskajā nozīmē, tomēr kā jauna ceļa gājējs Latvijas lauksaimniecībā ar izcilu saimnieka talantu un novatora garu viņš pilnībā ir pelnījis līdumnieka apzīmējumu.

Staburags.lv ARHĪVS

Līdumnieks no Odzienas

Kategorijas