Mazās Vizmas dzīves rallijs

2009. gada 22. augusts 00:01

Kad Kurmenes pagastā lūdzu, lai pastāsta par Vizmu Aleksejevu, darbiniece brīdi domā un tad nosaka: “Neko daudz nevaru pastāstīt, zinu vien to, ka Vizma ir tehnisks cilvēks, viņai patīk kultūras dzīve. Un jā, nesen bija tāds gadījums — viens jaunietis tepat Kurmenes centrā iebrauca grāvī, stāvēja, grozījās, prātoja, ko nu iesākt. Pienāca Vizma, iesēdās mašīnā un izbrauca uz ceļa.”

Gaiši vārdi

— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— “Pamati” man likti Bārbelē, kur tēvam bija dzimtās mājas. Vēlāk viņš pārcēlās uz Stelpi, mājas palika tēvabrālim. Ģimenē bijām divas māsas — es un gadu jaunākā Dzidra. Pie sava vārda tiku, pateicoties tēvam. Māte gribēja Regīnu, bet neko darīt — vīrs bija jāklausa. Ja Vizma, tad Vizma — nekādas vairs domāšanas. Mums abām ar māsu tādi gaiši vārdi. Laikā, kad vēl strādāju kolhozā par kombainieri, ar draugiem svinējām Vizmas. Tā sagadījās, ka tieši manā vārdadienā, kad sēdējām pie galda, nodzisa elektrība. Piebraucām kombainu pie loga, ieslēdzām gaismas un svinējām. Dzimšanas un vārdadiena man ir blakus, pēdējos trīs gadus šajās dienās pie manis viesojas trīs skolasbiedrenes — divas Ārijas un Rita. Pasēžam, pasvinam un atceramies vecos laikus.
— Cik ilgi dzīvojat Kurmenē?
— Kurmenē dzīvoju nu jau astoņus gadus. Nebūtu šurp atnākusi, bet Atmodas sākumā Jūrmalas mājai, kurā dzīvoju, uzradās saimnieks, un man piešķīra dzīvokli devītajā stāvā Kauguros. Tās bija tīrās šausmas — ziemā kā ledusskapī un vasarā kā cepeškrāsnī. Lielupē dzīvoklis bija pirmajā stāvā, dārzs un upe klāt, pārdesmit metru aiz priedītēm — jūra.

Ceturtais “puika”

— Kādu profesiju izvēlējāties?
— Pēc skolas beigšanas devos uz mācīties medicīnas skolu, nokārtoju eksāmenus un iestājos. Pienāca 1. septembris, taču es neaizbraucu. Izdomāju, ka nebūšu mediķe, labāk remontēšu mašīnas, nevis cilvēkus, un iestājos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, Mehanizācijas nodaļā. Milzīgs prieks bija tad, kad vecāki nopirka moskviču. Man tehnika ļoti patika, un tā es visu mūžu braucu, esmu absolūti tehnisks cilvēks. Autovadītājas apliecību ieguvu, tiklīdz bija iespējams. Drīkstu, varu un protu vadīt un strādāt ar kombainu, traktoriem, autobusiem, vārdu sakot, ar visu, kas ripo.
— Tehnika vairāk pie sirds ir vīriešiem...
— Jā, tāpēc vienmēr vairāk nācies kontaktēties ar vīriešiem. Pamatskolā manā klasē bija tikai trīs zēni, es viņu bariņā biju ceturtais „puika”. Strādājām visādus nedarbus. Abi ar klasesbiedru Pēteri Vilku bijām lielākie palaidnieki. Dauzījāmies apkārt, tēlojām Tarzānu, tajā laikā sāka rādīt filmu “Tarzāns”, cik reižu to rādīja, tik arī gājām skatīties. Lai kādas blēņas bērnībā darīja mūsu puikas, vēlāk viņi ieguva labu izglītību un ieņēma cienījamu amatu.

Laulājas baznīcā
— Tolaik sievietes mēģināja “ielauzīties” vīriešu darbos. Arī jūs?
— Es arī tajā skaitā. Pabeidzu skolu un strādāju ar kombainu. Tad žurnālisti “saspietoja” apkārt — rakstīja Vissavienības laikrakstos, mani nodēvēja par “mazo Vizmu”. Kad avīzēs ievietoja publikācijas, sākās vēstuļu plūdi — rakstīja no visas plašās Savienības malām. Rakstīja gan studenti, gan jaunieši no karaspēka daļām, atbildēju daudziem. Māsa palīdzēja vēstules lasīt un, paņēmusi kāda aviācijas studenta rakstīto, mani bikstīja — uzrakstām šim. Labi, rakstīju ar'. Aleksandrs atbrauca ciemos kopā ar diviem Rīgas Aviācijas institūta kursantiem. Tā sākās mūsu draudzība, braucu uz Rīgu pie Sašas ciemos, satuvinājāmies, un, kad bija skaidrs, ka ir nopietni, Saša mani aizveda uz Maskavu iepazīstināt ar saviem radiem. Man bija “jāiziet tehniskā apskate”.
— Un kā veicās? Vai “izgājāt” ar pirmo reizi?
— Jā, neko “pielabot” nevajadzēja. Aizbraucām, tēva un brāļa nebija mājās, tikai māte. Vai dieniņ... Aleksandram visi radi bija aviatori, viņi glauni dzīvoja, bija arī ceļojuši pa Eiropu. Maskavā tolaik bija krāšņa dzīve un visai interesanti kaimiņi — pretējā mājā mitinājās Lavrentijs Berija. Aleksandra ģimenes dzīvoklī bija tādas mēbeles un apartamenti, kādus vēl nekad nebiju redzējusi, arī dūnu segas un spilveni man bija kaut kas jauns. Nedēļu padzīvoju un tad sapratu, ka “apskate izieta” veiksmīgi. Kad Sašam bija jādodas prom pildīt darba pienākumus, es devos uz Latviju, bet vēlāk viņa māte atbrauca man pakaļ. Lai arī visi bijām komjaunieši, ar Aleksandru salaulājāmies Rīgā, Ģertrūdes baznīcā. Kāzas notika Vecgada vakarā, man bija balta atlasa kleita, kallu pušķis un četras brūtes māsas.

Mīļie paliek Maskavā
— Pastāstiet par dzīvi Maskavā!
— Krievijā, Maskavas Autoceļu transporta institūtā, ieguvu augstāko izglītību, paralēli sešus gadus nostrādāju par taksisti. Maskavā piedzima arī mūsu dēliņš. Sašu norīkoja darbā tālu Krievzemē, kādu laiku dzīvojām pie Jeņisejas upes. Tā bija skarba romantika lielās upes krastos. Dzīvojām karaspēka daļā — kazarmās. Atgriezāmies Maskavā, un drīz vien notika nelaimes gadījums — aizgāja bojā vīrs. Dēliņš saslima ar plaušu karsoni un nomira, es paliku viena, bez ģimenes. Divus gadus pēc vīra nāves nodzīvoju pie viņa vecākiem, taču ilgas pēc Latvijā palikušajiem vecākiem, ģimenes lika atgriezties dzimtenē. Arī Rīgā pāris gadu pastrādāju par taksisti, vēlāk Dzelzceļa transporta tehnikumā biju direktora vietniece.
— Cilvēki Krievijas laukos esot ļoti sirsnīgi, vai ne?
— Krievijas krievi ir ļoti viesmīlīgi un laipni, tiešām jauki cilvēki. Kad dzīvoju Maskavā, bieži ciemojāmies pie draugiem sādžās. Atceros, ar ēšanu tur bija īpatnēji, ne tā kā pie mums Latvijā — putru vārīja vienā lielā katlā, un visi arī ēda no tā, dzeramais stāvēja lielā spainī uz galda, ar kausu lējām bleķa krūzītēs. Man ļoti patika viesmīlība. Salīdzinot ar krieviem, latvieši ir pat ļoti atturīgi. Bet atšķirība starp Latvijas un Krievijas krieviem ir milzīga.

Vienīgā taksiste

— Ierasts, ka pie taksometra stūres sēž vīrietis.
— Rīgā, kur tolaik biju vienīgā taksiste, inspektori manu auto apturēja vai katrā krustojumā tāpat vien, lai aprunātos. Rīgā, strādājot Tērbatas ielā, bija interesanti. Ievērojām savus — taksistiem zināmus — likumus. Ja kāds potenciālais pasažieris uzsita pa jumtu, tad skaidrs — viņš jāved pie meitenēm. Viņas vienmēr grozījās kādā mazā kafejnīcā pie Vērmanesdārza. Nekas ekstrēms, strādājot šo darbu, negadījās, tikai vienu reizi gan mani dūra. Mašīnā iekāpa trīs vīrieši, prasīja, lai aizvedu uz kādu vietu Rīgas nomalē, tolaik tā vēl nebija apbūvēta, bija purvains, priedītēm apadzis nostūris. Man mugurā bija tā laika lielais deficīts — ādas jaka. Viņiem arī to jaku sagribējās. Novilka man jaku un paņēma naudu, tās gan bija ļoti maz. Cīnījāmies, mēģināja man iedurt ar nazi un trāpīja rokā, rēta palikusi vēl tagad. Maskavā tādas lietas negadījās, tur taksista darbs bija drošāks nekā Rīgā.

(Pie galda pienāk smilškrāsas suns, draudzīgi paviļā ar asti un piesardzīgi apošņā fotoaparātu. Vizma pabužina sunim skaustu un dzīvnieku paslavē.)

— Tas ir Džeris — mans vienīgais “mantinieks”. Pagājušajā gadā paņēmu no Bauskas patversmes. Dakteris toreiz teica, ka viņam četri vai pieci gadi. Nesen Džeris saslima, aizvedu pie ārsta, un viņš paziņoja, ka manam “mantiniekam” esot jau deviņi vai desmit gadu. Ātri gan man tas suns novecoja! Esam viens otru iemīlējuši, un mums vienalga, cik mums gadu, kopā esam laimīgi. Vēl man ir pieci kaķi — četras kaķenes un viens runcis. Skolas bērni, garām ejot, atnesa pa vienam, tā viņi visi te saradās. Rūpējos, lai nebūtu mazo kaķēnu, potēju. Vasarā kaķi dzīvo ārā, bet ziemā katram istabā ir sava vieta, kur apmesties. Viens uz skapja, cits uz plaukta, bet viens palaidnis šad un tad okupē Džera guļvietu, tad “mantiniekam” jāpārvācas uz dīvāna. Bet viņš nesūdzas. Ar kaķiem Džeris sadzīvo draudzīgi, savējos piecīšus pazīst, bet svešos tā ne visai, mans “zēns” ir ļoti gudrs.

Pietrūkst svētku
— Teicāt, ka ilgus gadus pavadījāt Jūrmalā, Lielupē, turpat Rīga un iespējas doties uz dažādiem pasākumiem. Vai tagad nav vientuļi?
— Kurmenē vecākiem cilvēkiem ar pasākumiem ir trūcīgi. Interesanti, ka te ar vērienu svin Pēterus, bet nesvin Jāņus. Te dzīvojot, pietrūkst svētku. Jūnijā, braucot no Jelgavas, atpakaļceļā izbraucu caur Bārbeli. Tāda līgošana, ugunskuri, Skaistkalnē — tas pats, iebraucu Kurmenē — klusums. Pagastā vairāk domā par jauniešiem, bet varbūt ar, ka tā vajag. Cik jau mūsu, veco, te palicis, un paši arī savā ziņā esam vainīgi — esam pasīvi pasākumu apmeklētāji. Kliedzam tik, ka vajag kaut ko rīkot, bet, kad sarīko, tad nekā. Bija uzaicināts Viktors Lapčenoks, cik tad aizgāja uz koncertu? Tāda neliela saujiņa, pat neērti palika. Koncerti — tā ir mana vājība, to gan pietrūkst. 14. augustā Dzintaru koncertzālē bija viens no spilgtākajiem Krievijas estrādes māksliniekiem Sergejs Penkins, kāpu mašīnā un aizbraucu.
— Mašīna rada neatkarības izjūtu, nav jāpaļaujas uz sabiedrisko transportu.
— Un ne tikai neatkarības izjūtu, arī jaunības ilūziju tā prot radīt. Vispār ar vecumu ir tā — jūtos ap kādiem 65, tiklīdz iekāpju mašīnā un ieslēdzu mūziku, liekas, ka esmu jauna un stipra, bet, kad jākāpj ārā, tad ir ups! Kājas liek manīt, ka nav vis nekāda jaunība. Domāju, iešu uz pensionāru balli, dancošu, bet kāja sāp, nevar padancot. Tā jau viss labi, tik tā kāja — viss vecums celī. Nu, bet labi arī, ka ir kāda kaite, nevar tak' nomirt galīgi vesels, tas pat būtu grēks.
Neko nevajag nožēlot. “Mierīgi nevajag dzīvot, jābauda jaunība, jātrako un jādejo, lai ir trauksmaina dzīve ar laimīgām beigām,” smejas Vizma.

VIZĪTKARTE.

VĀRDS, UZVĀRDS: Vizma Aleksejeva.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Bārbele, 1936. gada 15. augusts.
IZGLĪTĪBA:Augstākā, Maskavas Autoceļu transporta institūts.
DZĪVESVIETA: Kurmene.
NODARBOŠANĀS: Pensionāre.
ĢIMENE:
VAĻASPRIEKS: auto, koncerti.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.

Staburags.lv ARHĪVS

Mazās Vizmas dzīves rallijs

Kategorijas