Dzīvā ķēdē cieši blakus

2009. gada 22. augusts 00:01

Trīs Baltijas valstis pirms 20 gadiem nevardarbīgā akcijā “Baltijas ceļš” izdarīja vairāk nekā tanki un ložmetēji. Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāji, kuri vēlējās atgūt brīvību, noteiktā stundā sadevās rokās, lai demonstrētu baltiešu vienotību un protestētu pret okupāciju un 1939. gada 23. augustā parakstīto slepeno Molotova — Ribentropa paktu. Divas lielvalstis — PSRS un Vācija, to parakstot, atņēma Baltijas valstīm neatkarību.

Pirms 20 gadiem — 1989. gada 19. augusta “Staburagā” — publicēts Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājums 23. augustā pulksten 18.30 piedalīties akcijā “Baltijas ceļš”, kuras mērķis izveidot cilvēku ķēdi, kas savienotu visu triju Baltijas valstu galvaspilsētas. Ķēdes saslēgšanās — pulksten 19 pēc radiokomandas, tādēļ līdzi jāņem radiouztvērēji. Toreizējā Stučkas rajona iedzīvotājiem ierādītā akcijas vieta bija starp Līgatni un Ieriķiem. LTF Stučkas nodaļas valde aicinājumā informē, ka pilsētas iedzīvotājiem izbraukšana 23. augustā pulksten 16 no kinoteātra “Stars”.
Pagājis 20 gadu, izaugusi paaudze, kuras vecāki un vecvecāki piedalījās “Baltijas ceļā”. Jaunieši par šo notikumu uzzina no viņiem un vēstures materiāliem. To gan nav īpaši daudz, tāpēc visnozīmīgākās ir akcijas dalībnieku atmiņas. Šoreiz notikušo atceras jaunjelgavieši Ilmārs Elksnis, Mārtiņš Akmens un Aivars Bite.
Šaubu nebija
Ilmārs Elksnis ir dzimis un visu mūžu dzīvo Jaunjelgavā. Viņa tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, un Ilmāram patiesība par Latvijas neatkarības iegūšanu un vēlāko okupāciju bija zināma no jaunības dienām. Tiklīdz sākās Atmoda, viņš nešaubīdamies sāka piedalīties tās aktivitātēs, jo vienmēr bija ticējis, ka Latvija brīvību atkal atgūs. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kurš iestājās Aizkraukles 55. zemessardzes bataljonā.
— Kad jaunjelgavieši atbalstīja Tautas frontes aicinājumu piedalīties “Baltijas ceļā”, es ne mirkli nešaubījos, ka arī mana vieta 23. augusta pievakarē ir uz šosejas starp Ieriķiem un Līgatni. Braucām ar autobusu jau laikus, līdz atradām savu posmu. Lai gan bija rēķināts, ka vienam cilvēkam uz ceļa būs pusotra metra, ļaužu bija tik daudz, ka stāvējām plecu pie pleca, sadevušies elkoņos, — stāsta Elkšņa kungs.
— Tā bija neaprakstāma sajūta, esot šosejas vidū cilvēku dzīvajā ķēdē, ar pusgadsimtu aizliegto Latvijas sarkanbaltsarkano karogu virs galvām. Tās emocijas nav iespējams aizmirst. Pa šiem gadiem slimojot kaut ko no personīgās dzīves esmu arī piemirsis, taču “Baltijas ceļā” pārdzīvotais atmiņā paliks līdz manai pēdējai stundai.
Pēc divdesmit gadiem daudzi jūtas vīlušies. Arī es gribētu, lai Latvijai labāk klātos, lai mums būtu attīstīta lauksaimniecība, pašiem pietiktu savas maizes, sviesta un cukura. Lai ilgus gadus nostrādājušajiem būtu tādas pensijas, ka varētu dzīvot, santīmus neskaitot. Taču visu nevar gribēt, jo labais nāk ar grūtībām. Valstsvīri kļūdās, bet ciešam mēs, vienkāršā tauta. Un tomēr, ja atkal būtu jāaizstāv Latvijas neatkarība, es to darītu. Valsti aizstāvētu, bet valdību gan nē, jo visas, kas līdz šim bijušas, vispirms domā tikai par personīgo labumu, nevis tautas labklājību.
Ir vieglāk nedomāt par šodienas problēmām, ja atceros, kas darīts, lai atgūtu neatkarību. “Baltijas ceļa” piemiņas pasākumi šajās dienās un arī visus šos divdesmit gadus manā sirdī vieš ticību, ka pienāks laiks, kad Latvija patiesi būs brīva no nabadzības, ļaunuma un mantkārības, — pārliecināts Ilmārs Elksnis.
Nezūdoša vērtība
Skolotājam un fotogrāfam Aivaram Bitem “Baltijas ceļš” saglabāts ne tikai atmiņā, bet arī fotogrāfijās.
— Ir sajūta, ka “Baltijas ceļš” bijis tikai pirms dažiem gadiem, kaut gan daudzi jaunjelgavieši, ar kuriem todien biju kopā, jau ir smilšu kalniņā. Kad braucām uz savu vietu, visi bijām labā noskaņojumā. Autobusā priekšgalā bija Raimonds Kļaviņš, — stāsta Aivars Bite. — Braucot pa Pleskavas šoseju uz Ieriķu pusi, daudzās vietās jau kārtojās akcijas dalībnieki. Pie pagrieziena uz Līgatni stāvēja cilvēki ar dažādiem lozungiem. Vienā bija rakstīts: “Jūs aizgājāt no Afganistānas, ejiet projām arī no Latvijas!”. Tas ir tulkojums, jo lozungs bija krievu valodā.
Radio skanēja Daiņa Īvāna uzruna akcijas dalībniekiem. Dzīvā cilvēku ķēde, kas stiepās no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai, demonstrēja Baltijas tautu garīgo spēku un vienotību. Komunistu režīms savu laiku bija nodzīvojis, tāpēc tauta piedalījās šajā nevardarbīgajā, bet grandiozajā akcijā. Tieši “Baltijas ceļš” iezīmēja Atmodas sākumu, kuru kā lavīnu vairs nebija iespējams apturēt.
Virs mūsu galvām pārlidoja helikopters, un tas radīja īpašu sajūsmu. Vēlāk prese informēja, ka tajā bijis žurnālists Edvīns Inkēns un ārvalstnieks Egils Levits, kuram nebija ļauts skatīt padomju zemi no gaisa un vēl tik grandiozā pasākumā.
Emocionālais saspringums bija milzīgs, īpaši sarkanbaltsarkano karogu dēļ, jo okupācijas gados karoga parādīšana vien nodrošināja cietumsodu vai izsūtījumu uz Sibīriju. “Baltijas ceļš” bija kā akmens mūris starp komunistu un brīvo pasauli. Akcija pievērsa pasaules uzmanību slepenajam Molotova — Ribentropa paktam. Viena stunda “Baltijas ceļa” satricināja jau drupt sākušo PSRS un visu pasauli, — pārliecināts Bites kungs.
Brīvības malks
Jaunjelgavas ģimenes ārsts Mārtiņš Akmens “Baltijas ceļā” piedalījās kopā ar sievu Dzintru. Kad jautāju par šo vēsturisko mirkli, ārsta acīs iedzirkstās gaišums.
— Vēl tagad ausīs skan radio ziņa, ka arestēts Alfrēds Rubiks. To mēs saklausījām tieši tajā brīdī, kad Ieriķu apkārtnē kāpām ārā no autobusa. Cilvēkos tas radīja arī drošības izjūtu, jo Rubiks tajās dienās bija agresīvi noskaņots un draudēja izrēķināties ar Tautas frontes aktīvistiem, — atceras Mārtiņš Akmens.
Viņš atzīst: nekad nav domājis, ka Latvija kādreiz varētu nokratīt Padomju Savienības politiskās važas un atgūt zaudēto neatkarību. Tāpēc, viņaprāt, “Baltijas ceļš” bija kā brīvības malks Baltijas valstu okupētajiem iedzīvotājiem, lai kādas tautības viņi arī būtu. Arī viņš teic — ja šodien Latviju vajadzētu aizstāvēt, viņš to darītu.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvā ķēdē cieši blakus

Kategorijas