“NBA — tas ir tikai cirks un šovs”

2009. gada 29. augusts 00:01

Jānis Rimbenieks ir viena no Latvijas basketbola leģendām. Jau kopš akadēmijas beigšanas strādājis par basketbola treneri. Ar Latvijas jauniešu komandām daudz reižu piedalījies Eiropas čempionātos basketbolā. Par viņu ir uzrakstīta grāmata “Sirds basketbola grozā”. Viņš ir bijis treneris daudziem pašreizējās Latvijas pieaugušo basketbola izlases dalībniekiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tomēr maz ir to, kuri zina, ka Jānis Rimbenieks gandrīz divdesmit piecus gadu katru vasaru ir Jaunjelgavā, un tieši te basketbola iemaņas apguvuši daudzi slaveni Latvijas basketbolisti.

VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Jānis Rimbenieks.
Dzimšanas laiks un vieta: 1953. gada 9. augusts, Rīga.
Dzīvesvieta: Rīga.
Izglītība: augstākā, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.
Nodarbošanās: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docents, Latvijas junioru U — 18 izlases galvenais treneris, Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolas vecākais treneris.
Ģimene: sieva Mudīte, meitas Dace un Guna, mazdēls Gvido Matīss.
Horoskopa zīme: Lauva.
Vaļasprieks: sēņošana un ogošana.

Gandrīz 30 gadu Jaunjelgavā
— Kad sākāt braukt uz Jaunjelgavu?
— 1982. gadā Latvijas skolēnu spartakiāde basketbolā notika Jaunjelgavā. Es toreiz biju zēnu izlases vecākais treneris. Man Jaunjelgavas vidusskolas sporta bāze iepatikās. Jau pirms tam pazinu Jaunjelgavas vidusskolas sporta skolotājus Viju un Gundaru Rudzīšus. Biju te vairākas reizes kā tiesnesis specializēto basketbola skolu sacensībās. Tad bija atklāta jauna sporta zāle un internāts. VEF sporta skolu finansēja lielais Latvijas flagmanis VEF, mums bija iespēja veikt bartera darījumus, lai tiktu uz šo labo bāzi. Tā nu varējām trenēties Jaunjelgavā. Vecākiem toreiz par bērna treniņnometni, 24 dienām, bija jāmaksā tikai 5,60 rubļu. Pārējo sedza VEF.
— Visus šos gadus VEF basketbola skolas nometnes notiek Jaunjelgavā?
— Deviņdesmito gadu sākumā pēc Dziesmotās revolūcijas mūsu ceļi uz vairākiem gadiem šķīrās. Tam bija dažādi iemesli. Galvenā bija ēdināšanas problēma, jo toreizējie ēdināšanas uzņēmumi nespēja pārorientēties no padomju laika uz mūsdienu prasībām. Tad jau vecākiem par ēdināšanu bija jāmaksā pašiem. Jaunjelgavā mēs atgriezāmies deviņdesmito gadu beigās. Un tagad, kad ir rekonstruēta sporta zāle, te atkal esam katru gadu. Pie seniem labiem draugiem, jaunjelgaviešu pozitīvisma un viesmīlības lutināti.
— Vai, vērojot no malas, Jaunjelgavā kaut kas ir mainījies?
— Noteikti nav mainījusies sporta skolotāju attieksme pret sporta bāzi. Apsveicami, ka tagad jau ir sākta stadiona pārbūve. Tikai žēl, ka samazinās skrejceļu skaitu. Ir saprotamas pašreizējās finansiālās problēmas, bet, plānojot ilgtermiņā, tā nevajadzēja darīt. Atmiņas par Jaunjelgavu tiešām ir vislabākās, jo cilvēki atgriežas tur, kur viņus gaida.
“Sirds basketbola grozā”
— Kā tapa grāmata “Sirds basketbola grozā”?
— Tas bija mans atskats uz Latvijas basketbolā pavadītajiem 45 gadiem. Tagad tam vēl var pielikt sešus gadus. Basketbolā esmu no piecu gadu vecuma. Mani iesaistīja abas vecākās masas, sāku iet viņām līdzi uz treniņiem. Tad, kad pats sāku studēt, bija jālemj — spēlēt vai trenēt. Izvēlējos trenera darbu, un tā jau rit 37. gads.
— Ar ko ir vieglāk strādāt — ar bērniem vai studentiem?
— Man dzīvē ir laimējies, jo lielāko tās daļu esmu pavadījis starp bērniem un jauniešiem. Līdz ar to es pats nenovecoju, man ir ļoti viegli iet dzīvei līdzi un pieņemt jauno, nenoniecinot veco. Gan sportā, gan ikdienā. Mana galvenā prasība gan mazajiem basketbolistiem, gan studentiem ir — mācīties. Ja būs labas zināšanas skolā, tad veiksies arī basketbola laukumā. Basketbols ir sportaveids, kur ir ļoti daudz un ātri jādomā un momentā jāspēj pieņemt atbildīgu un pareizu lēmumu. Ir jāmāk “lasīt” situācijas.
Latvijas izlases “šūpulis”
— Zinu, ka Jaunjelgavā savas sporta gaitas sākuši daudzi pazīstami sportisti. Kuri no
tagadējām slavenībām te trenējušies?
— Jaunjelgavas sporta bāzē trenējušies daudzi izcili Latvijas basketbolisti: pirmais Latvijas basketbola pārstāvis NBA (National basketball association — aut.) Gundars Vētra, Latvijas izlases spēlētāji Jānis Ļaksa, Aigars Valeinis, Ainārs Bagatskis. Nākamā plejāde — Raimonds Miglinieks, Raivo Potersons, Ivars Katlaps, Edmunds Valeiko. Savlaik labs basketbolists, tagad viens no Latvijā pazīstamākajiem žurnālistiem Jānis Domburs. Tagad Jaunjelgavā dzīvo un Jēkabpils sporta skolā strādā Andris Čerjaks, arī Edgars Teters, Sergejs Samohins. Vēl tagad viens no Latvijas izlases balstiem Aigars Vītols, Rolands Liepkalns. Uz Jaunjelgavu kā VEF basketbola skolas treneris brauc Guntars Jonāns. Pirmās sportista gaitas pie mums sāka arī pazīstamais volejbolists Aleksandrs Samoilovs. (Rimbenieka kungs nelabprāt atceras, ka Jaunjelgavā trenējies arī viens no skandalozākajiem mūziķiem Latvijas šovbiznesā — grupas “Z — Scars” solists Andris Kivičš — aut.)
— Vai ir gandarījums par paveikto?
— Ir patīkami, ka tevi uz ielas daudzi sveicina. Vienmēr jau paliek atmiņā labākie un arī nerātnākie sportisti. Kad mani uz ielas sveicina, vispirms sāku domāt, kurā dzimšanas gada komandā viņš spēlēja. Pa šiem gadiem esmu trenējis basketbolā ap tūkstoš audzēkņu.
“Kamēr puiši guļ, es uz mežu”
— Kā jūs atpūšaties?
— Atpūsties iznāk maz, esmu parēķinājis, ka divas trešdaļas dzīves paiet “uz riteņiem”, bet mans vēlamais vaļasprieks ir sēņošana un ogošana. Visu cieņu un mīlestību manai sievai, kura pieņēmusi mani tādu, kāds esmu, izaudzinājusi meitas, veikusi visus ikdienas darbus un vienmēr mani gaida mājās.
Pareizi saplānojot laiku, mums kopā ar puišiem ir izdevies pasēņot arī Jaunjelgavas mežā. Izzinot no šejienes kolēģiem, kur labākās sēņu vietas esmu “aizšāvis” uz mežu ap pieciem no rīta, kamēr puiši vēl guļ. Savā mūžā daudz baraviku esmu lauzis turpat pie Rīgas. Bet ne jau baravika ir svarīgākais, galvenais ir pabūt svaigā gaisā un pie dabas.
— Vai ģimene arī sporto?
— Ar nākamo sievu iepazinos Fizkultūras institūtā, un mēs esam kopā jau no tā laika. Mudīte ir ilggadēja LSPA rektora palīdze. Rektori ir mainījušies, bet Mudīte paliek. Kopdzīves sākumā viņa, protams, vēlējās, lai vīrs vairāk ir mājās, bet nu jau viss ir iegājis savās sliedēs.
Arī vecākā meita Dace ir beigusi Sporta akadēmiju, ieguvusi maģistres grādu un tagad studē doktorantūrā. Nav brīnums, ka šajā jomā apsteigs tēvu. Dace ir spēlējusi Latvijas jaunatnes izlasē, bet traumas dēļ diemžēl lielais sports gāja secen. Nu jau vairāk kā desmit gadu viņa man ir bijusi liels palīgs trenera darbā, bijusi ar jauniešiem arī Jaunjelgavā.
— Zinu, ka nesen atgriezāties no Eiropas čempionāta U — 18 grupā. Kā veicās?
— Rainis ir teicis basketbolistiem atbilstošus vārdus: “Ja ir grūt', vajag spēt, stipram būt, uzvarēt.” Tas ir arī mans kredo, to es prasu no sevis un no audzēkņiem. Eiropas U — 18 čempionātā mūsu izlasi vadīja trīs Jāņi — Jānis Rimbenieks, Jānis Vītols un Jānis Ļaksa (bijušais Jāņa Rimbenieka audzēknis — aut.), latiņu cēlām augstu, gatavojāmies un centāmies. Protams, varējām labāk, izpildījām no visa trešo daļu un ieguvām devīto vietu. Jāsaprot, ka Eiropas čempionātā nav vāju komandu. Šoreiz mums nedaudz pietrūka. Bet iespējas un potenciāls ir — Latvijā basketbols bija, ir un būs. Basketbols nekad nebūs bizness, ar ko pelnīt naudu. Basketbols ir sportaveids, kas dod gandarījumu, iespēju spēlēt labos klubos un augstās līgās.
Ir jāsaprot, kas mēs esam
— Kā tad ir ar NBA, NHL un citām, īpaši Amerikas, līgām, kur tas ir lielas naudas pelnīšanas avots?
— Nolaidīsimies no mākoņiem, apskatīsimies, kur esam, cik “lieli” un “vareni” mēs esam. Tas, kas notiek NBA, vairāk ir šovs un cirks. Basketbola tur ir ļoti maz. Bet, lai līdz turienei nokļūtu un spēlētu, ir jāmāk spēlēt. Taču mūsu valsti tur prezentē tikai divi spēlētāji — viens ir Vētra, kas tur pavadīja trīs gadus, un Biedriņš, kas tur ir pašlaik. Ja spēlētājam, kurš ir cerējis sasniegt augstākās sporta virsotnes, realitātē jāsēž uz rezervistu soliņa, tad nav vērts. Gundars Vētra tāpēc pieņēma lēmumu atgriezties mājās. Kā būs ar Biedriņu — paskatīsimies, viņš vēl ir jauns. Nauda? Jā, nauda cilvēkam ir vajadzīga, bet jāmāk ar šo naudu rīkoties. Tagad daudzi, arī Lietuvas labākie basketbolisti, atsakās spēlēt NBA, bet labāk spēlē Eiropas klubos. Esmu pārliecināts, ka pēc nepilniem desmit gadiem spēcīgākās basketbola līgas būs Eiropā — Krievijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Tāda ir dzīves realitāte. Jo tikai ar darbu un meistarību mēs varam sasniegt rezultātus. Atcerēties, ka pirmajā Eiropas čempionātā 1935. gadā uzvarēja Latvija. Patīkamāk būtu, ja nevajadzētu atgriezties tik tālā pagātnē, bet varētu runāt par jaunākiem laikiem.

Staburags.lv ARHĪVS

“NBA — tas ir tikai cirks un šovs”

Kategorijas