Gribētu studēt kopā ar meitām

2009. gada 29. augusts 00:01

“Savu dzimšanas dienu svinu reti — nav jau par ko priecāties, atkal gads pagājis un paliec vecāka! Šogad jubilejā biju iecerējusi pidžamu ballīti, bet tad pārdomāju. Dzimšanas dienā būšu darbā, bet vakaru pavadīšu kopā ar bērniem. Nevienu neaicināšu, tuvākie radi un draugi atcerēsies un atnāks paši,” teic jaunjelgaviete Lāsma Eglīte, kurai dzimšanas diena ir ābolu smaržas piesātinātajā laikā.

Sāk no nulles
— Esmu dzimusi, augusi un skolojusies Pļaviņās, bet pirms desmit gadiem sapratu, ka vēlos pārmaiņas. Gribēju mainīt visu — pilsētu, vidi, cilvēkus sev apkārt, sākt no nulles kaut ko tikai sev. Iecere izdevās, tā es Jaunjelgavā dzīvoju jau desmit gadu, un man te ļoti patīk. Mēs esam jauka ģimenīte — man ir divas meitiņas, vecākajai Leldei ir 11 gadu, jaunākajai Lienei — seši. Esam izcīnījušas savu vietu zem saules, un ar dzīvi esmu apmierināta. Krīzi neizjūtu, varbūt tāpēc, ka man nekad nekas tāds nav piederējis. Manā dzīvē viss ir tāpat, kā bijis.

Tuvcīņā ar vīriešiem
Esmu ieguvusi apsardzes sertifikātu, jau piecus gadus strādāju uzņēmumā “Latsin”, biju pirmā sieviete šajā darbā, un tas nav tik vienkāršs, kā izskatās. Lai iegūtu apsardzes apliecību, jākārto eksāmens tuvcīņā un teorētiskā daļa. Kursos sākumā bijām divas sievietes, vēlāk grupā paliku viena, jācīnās bija ar vīriešiem. Apgūtos cīņas paņēmienus dzīvē, par laimi, nav nācies lietot. Pašlaik apmeklēju autovadītāju kursus. Teorētisko daļu esmu nokārtojusi, palikusi braukšana, kas nedaudz jāatliek, jo nauda patlaban nepieciešama citām vajadzībām — bērniem jāpērk lietas skolai. Kursos iestājos galvenokārt tādēļ, ka mana jaunākā meitiņa ir muzikāla, un domāju, ka viņa noteikti mācīsies mūzikas skolā, tad jau būs jāvadā ar auto. Leldei vairāk patīk sports. Arī vasarā varēsim visas trīs izbraukt, paceļot pa Latviju.

Zeķes adīt negrib
Man ir vairākas profesijas — grāmatvede, apsardze, datoroperatore, sekretāre. Profesiju apgūstu tad, ja dzīve piespēlē kaut ko jaunu, izvērtēju un, ja tas man der, kādēļ ne? Ļoti patīk darbs “ar papīriem”, arī komunicēt ar cilvēkiem. Kādreiz vēlējos kļūt par juristi, bet sapratu, ka laikam man “nav iekšā”. Tagad domāju apgūt manikīres vai frizieres iemaņas. Saprotu, ka tagad studēt nav iespējas, tādēļ vislabprātāk studētu kopā ar meitām, negribu apstāties, sevi vajag pilnveidot. Noteikti zinu, ka negribu mierīgi sēdēt un adīt zeķes. Tagad mazliet jāpiezemējas, nevar lidināties mākoņos, bet mūžīgi jau tā nebūs. Noteikti mācīšos tālāk.

Skaists katrs posms
Manuprāt, katram dzīves posmam ir savs skaistums. Bērnībā — bezatbildība, pārliecība, ka visa pasaule ir jauka, laba, naivums, kas daļēji saglabājies vēl tagad. Ilūzija, ka ļaunuma nav. Kad notiek kaut kas slikts, tad ir — ups, bet pārvaru pirmo apjukuma brīdi, nopurinos, eju tālāk un atkal domāju tikai pozitīvi. Jaunībā ir lidojums — spārni, ceļš zem kājām, visi ceļi vaļā un var doties kurp vien vēlies. Jaunības maksimālismā nereti gadās kļūdīties, izdarīt nepareizo izvēli, bet tik un tā tas ir brīnišķīgs laiks.

Patstāvība no mazotnes

Prieku var sagādāt arī šķietami sīkumi — kaut vai pārkuģot Daugavu un nokļūt pretējā upes krastā — vai, Skrīveros. Bērniem tas ir vesels notikums. Bieži bija jāuzklausa meitu lūgumi nopirkt “kaut ko garšīgu”, tad nu izlēmu, ka vienkāršāk būs, ja viņas izvēlēsies pašas, tas arī palīdzēs kļūt patstāvīgākām. Mums ir izveidojusies tradīcija, ka meitas reizi mēnesī iepērkas pašas — es tikai samaksāju par pirkumiem. Un man prieks, ka iepirkumu groziņā līdzās dažiem kārumiem meitas ieliek arī sieru, desu, pienu, maizi. Ziemassvētku vecītis meitenēm uzdāvināja jūras cūciņu, lai iemācās rūpēties par kādu. Bērni cenšas pēc labākās sirdsapziņas.

Vējš matos
Vaļasprieku man ir vesela “kaudze”. Patīk veidot gobelēnus, to apguvu pati, neviens nav īpaši mācījis. Tāpat arī pavārmāksla, pavārgrāmatas neizmantoju, improvizēju pati. Cepu arī tortes, kūciņas un cepumus. Tie ir jauki vakari, kad kopā ar meitām cepam pankūkas, miltiem noputējušas gluži baltas. Saista dārza darbi, mīļākie ziedi ir puķuzirnīši — raibi, krāsaini, dzīvespriecīgi.
Dievinu zirgus, no 12 līdz 20 gadu vecumam nodarbojos ar šo sportu. Uzkāp zirgam mugurā un aizmirsti par visu pasaulē. Vējš matos un uz priekšu! Būtu savs zirgs... Bet sapnis paliek sapnis.

Staburags.lv ARHĪVS

Gribētu studēt kopā ar meitām

Kategorijas