Staburags.lv ARHĪVS

60 ir tikai cipars

60 ir tikai cipars

Māsai un brālim — Vijai Raupai un Vilnim — Kurmenes pagastā dzimšanas diena ir vienā dienā. Tāda sakritība, protams, var būt tikai dvīņiem. Radnieciskās saites ir tik stipras, ka no bērnības līdz pat šai dienai — sešdesmit gadu — dzīvojuši netālu viens no otra.

Zagļi liek mainīt nodarbošanos
Satieku Vijas kundzi ”Binčos” — no vecākiem mantotajā zemesgabalā. Pāri ceļam, pļavā, ganās govis. Viena no viņām ar slaukšanas aparātu pie tesmeņa rāmi stāv šimpus ceļa. Spainī tikko sācis tecēt piens. Manas klātbūtnes vai garāmbraucoša traktora trokšņa izbaidīta govs satrūkstas. Slaukšana jāpārtrauc, un laiku izmantojam sarunai par jubilāres dzīves ritējumu. Jautāju, vai brālis Vilnis arī kaut kur netālu. Šobrīd palīdzot kaimiņam, ar kombainu pļaujot labības lauku.
— Bijāt liela ģimene?
— Bijām trīs māsas un divi brāļi. Agrāk te bija mātes mājas, saimniecības ēkas, bet man nebija pat gadiņa, kad ugunsgrēkā viss nodega, — stāsta jubilāre. — Kolhoza laikā mājas acīmredzot nebija izdevīgi atjaunot. Vēlāk dažas ēkas — klēti, šķūni —  uzcēlām no jauna, bet pastāvīgi dzīvot te neatgriezāmies. Pārgājām uz netālajām tēva mājām — ”Ataugām”.  Šobrīd abi ar vīru dzīvojam Kurmenes centrā, ”Mazirbēs”. “Ataugās” mīt brālis Vilnis. Diendienā mērojam četrus kilometrus no Kurmenes centra līdz “Binčiem”. Te ir govis, 30 hektāru zemes. Darba daudz, un katra diena no agra rīta līdz vēlam vakaram paiet darbā. Pirms sākām nodarboties ar lopkopību, audzējām kartupeļus. Kādu laiku ar tiem varēja labi nopelnīt, līdz sāka ievest importētos. Kāds gadījums kartupeļu audzēšanai pielika treknu punktu. No lauka nozaga 30 tonnu ieziemotu kartupeļu. Šobrīd ienākumi ir no pārdotā piena un vīra Viļņa aizraušanās — bitēm.
Pirms skolas uz kūti
— Mēdz teikt, ka cilvēks labāk atceras to, kas bijis bērnībā, nekā vakar notikušo. Un jūs ?
— Līdz skolas vecumam dzīvojām pie vecāsmātes “Kārklēnos” – tas arī ir tepat netālu. Kad “Palejās” uzcēla fermu, pārcēlāmies uz turieni.. Nu jau arī “Paleju” ferma ir nodegusi un maz kas saglabājies no tiem laikiem. Tikai atmiņas. Toreiz bijām kā tāda komūna — sapulcējāmies paprāvs bariņš bērnu, jo gandrīz katrai slaucējai bija pa atvasei. Mēs ar brāli ģimenē bijām vecākie, tādēļ bieži nācās pieskatīt mazākos. Reiz pavasarī notika nelaime ar jaunāko māsu Brigitu. Pastaigājoties gar strautu, viņa tajā iekrita. Mēs ar brāli apjukām, aizmirsām pat par palīgā saukšanu. Labi, ka garām gāja kaimiņš, un māsu izglāba. Gadījās, ka māte saslima un mums viņas vietā pirms skolas bija jāiet uz kūti govis slaukt.
Par saldumiem risina uzdevumus
— Ko labprātāk atceraties no skolas gaitām?
— Uz skolu tolaik autobuss neveda, četrus kilometrus gājām kājām, labi, ja kāds pa ceļam pajūgā paņēma. Skolā turējos kopā ar brāli un augu kopā ar zēniem, brāļa klasesbiedriem, draugiem. Gadījās arī domstarpības mūsu starpā, bet kopumā attiecības ar brāli joprojām ir ļoti mīļas, tuvas. No mācību priekšmetiem vislabāk padevās matemātika. Ļoti ātri uztvēru jauno vielu un pat par nelielu samaksu – piemēram, konfektēm — palīdzēju klasesbiedriem pildīt mājasdarbus. Darījām jau arī blēņas, kā visi bērni tajā vecumā. Televizora mājās nebija, tāpēc paši domājām, kā pavadīt brīvo laiku. Netālu mežā kopš kara laika bija saglabājušies munīcijas krājumi, jo te pāri gāja frontes līnija. Kastes ar patronām un citām lietām nebija grūti sameklēt. Tā nu šīs “mantiņas” nonāca arī skolā. Savukārt skolotāji rakstīja piezīmes, sauca vecākus uz skolu, lai munīciju savāc.
Liktenīga sakritība
— Paritiniet tālāk savas dzīves gājuma kamolīti?
— Jēkabpils tehnikumā izmācījos par grāmatvedi. Tajā laikā septembrī nesēdāmies skolas solā, bet gan strādājām kolhozā,  vācām kartupeļus. Brīvdienas pavadīju mājās. Nealku pilsētas dzīves.
Pēc mācībām Jēkabpilī atnācu atpakaļ uz Kurmeni, kādu laiku strādāju kolhozā, līdz apprecējos. Interesanti, ka gan vīramātes, gan manas mātes vārds bija Valentīna un arī tēvu vārdi vienādi — abi Pēteri.
Pagastā bērnudārza nebija, tāpēc dzīvoju mājās, līdz bērni paaugās. Vēlāk Sadzīves pakalpojumu kombinātā nostrādāju 19 gadu. Kādu laiku biju arī veikala vadītāja. Kad kolhozus sāka likvidēt, nācās domāt par to, kā dzīvot tālāk. Audzējām kartupeļus, tad  sākām turēt govis. Izmācījos par mākslīgo apsēklotāju, apmeklēju dažādus kursus. Esam izaudzinājuši divus bērnus, ir divi mazbērni. Līdzīgi ir arī brālim, viņam tik par vienu mazbērnu vairāk. Tāpat kā mēs, vecākā paaudze, arī bērni izvēlējušies palikt Kurmenē.
Vēl skrien kā skuķis
— Kur rodas šī dzimtās puses mīlestība? Kāpēc vieni izvēlas to pamest, bet citi te iesakņojas uz mūžu?
— Man daudzi prasa: vai tad nav grūti tā — piecos no rīta celties, braukt tādu gabalu no Kurmenes līdz šejienei? Varu teikt, ka nemaz nav grūti. Gluži otrādi — ļoti patīkami. Kaut vai vērot saullēktu. Arī šorīt tas bija burvīgs. Katram gadalaikam ir savs skaistums, tik jāprot to saskatīt, novērtēt. Protams, ir arī grūtības, īpaši šobrīd, kad līdzekļu daudziem mazāk. Bet pilsētā es nevarētu dzīvot. Ar vīru jau drīz būsim kopā nodzīvojuši 40 gadu, gājis visādi, bet jāprot piedot, uzklausīt.
— Vai starp daudzajiem lauku darbiem atlicināt laiku arī sev, atpūtai?
— Man darbs arī ir atpūta. Agrāk, kad strādāju Sadzīves pakalpojumu kombinātā, bija daudz nogurdinošu pārskatu, inventarizāciju, uztraucos par to, lai viss būtu kārtībā. Lauku darbos pati sev esmu kundze un saimniece.
— Vai jūtaties kā sešdesmitgadniece?
— Noteikti nē. Kad palika 50, tad brīdi aizdomājos, jutos savādāk, bet ikdienā meita šad tad pat pārmet, ka es skrienot kā tāds skuķis. Ir jau arī kaites, slimības, bet, dienām skrienot nav laika gausties. Man nekas nav nācis viegli, loterijā nekad neko neesmu  laimējusi, viss pašas rokām darbā nopelnīts. Kamēr vien varēšu, tikmēr skriešu, kad jau vairs ne, lai bērni stājas manā vietā.