“Dzīves skola ir labāka par tūkstoš latu skolas soliem”

2009. gada 17. septembris 00:01

Uzklausot Uģa Lauberta dzīvesstāstu, pirmajā brīdī šķiet, ka dzirdu kādas filmas sižetu, tomēr nē — šoreiz viss ir pa īstam. Uģis dzīvo un strādā Austrālijā, viņam ir sava bišu drava un sērfošanas dēlis. Turklāt Uģim ir tikai 24 gadi — vēl visa dzīve priekšā.

Ja nezini — jautā!— Kur mācījāties, kā pievērsāties biškopībai?— Esmu dzimis un audzis Jūrmalā, visu mūžu sirdī jūrmalnieks. Ir tikai viena skola, kurā esmu mācījies, — Pumpuru vidusskola. To pabeidzu un varu apgalvot, ka tā ir labākā skola pasaulē. Pavisam nopietni! Aptuveni no piecu gadu vecuma, vasaras pavadīju Skrīveros pie vecvecākiem. Vectēva dzimtajā pusē Bebros bija bišu saimes, viņš mani ņēma līdzi darboties, es kūpināju dūmus. Gluži nemanot biškopība kļuva par manas dzīves sastāvdaļu.— Speciāli biškopību neesat apguvis. Kam varat pateikties par zināšanām? — Tas tiesa, biškpju skolā nekad neesmu mācījies, arī kursos ne, bet, spriežot pēc rekomendācijām, kuras esmu iekrājis pēdējo gadu laikā, liekas, ka darbiņš man padodas ļoti labi... Par iegūtajām zināšanām, pirmkārt, jāpateicas vectēvam, no viņa iemācījos daudz gan teorētisko, gan praktisko lietu. Es ļoti ātri mācos un apgūstu jauno, bet, ja arodu grib apgūt padziļināti un krāt aizvien jaunas zināšanas, tad ir tikai viens ceļš — dzīves skola. Domāju, ka šī skola ir daudz labāka par jebkuru skolas solu, īpaši par tiem “tūkstoš latu skolas soliem”. Nekad neesmu izjutis teorētisko zināšanu trūkumu, ja kaut ko nezinu, jautāju un vienmēr esmu saņēmis atbildi. Mācību procesā svarīgākais ir jautāt, turklāt pēc iespējas vairāk.— Vai Latvijā jums bija sava bišu drava?— Vectēvam vienmēr bija bišu drava, nekas liels — kādas piecas līdz desmit saimju. Ar laiku tā kļuva, tā teikt, arī par manu dravu, vienubrīd mums bija pat 40 saimju, bet tas nebija uz ilgi, es aizbraucu no Latvijas, un saimes nācās pārdot un atdot, tad arī vecaistēvs no mums aizgāja, un šobrīd pāri nav palicis vairs nekas.Mūža labākā izvēle— Kā sākāt ceļot un nokļuvāt Havaju salās?— Ceļot sāku pēc 12. klases absolvēšanas. Tajā laikā nebiju nekāds paraugzēns, iekūlos dažādās ķibelēs un sapratu: ja no Latvijas neaizbraukšu, notiks kaut kas pavisam nelāgs... Vispirms devos uz Ameriku, kur jau laikus pirms ierašanās, biju atradis darbu. Tā kā ar darbu un vietu, kurā dzīvoju, nebiju apmierināts, sāku domāt par pārcelšanos. Tad nejauši, lasot biškopības žurnālu, ieraudzīju sludinājumu, ka zinošam biškopim piedāvā darbu Havaju salās. Nevarētu teikt, ka tajā laikā biju ļoti zinošs, bet nolēmu, ka jāmēģina, jo gribēju tikt prom. Uzskatu, ka tas ir pats labākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmis. Pāris nedēļu vēlāk par pēdējiem ietaupītajiem dolāriem nopirku aviobiļeti uz Havaju salām. Labāk gulēt zem palmām— Kas kopīgs biškopībai Latvijā un Havajās?— Biškopībai Latvijā un Havaju salās kopīga nav nekā, varbūt tikai tas, ka bites izskatās tāpat un dzeļ. Biškopība pašos pamatos ir ļoti atšķirīga, īpaši, ja viss, ko dari ir audzēt bišu mātes, nevis censties ievākt pēc iespējas vairāk medus! Tas pats sakām par dzīvi,— nekā kopīga tur nav. Havajās laiks apstājas, nav svarīgi, cik pulkstenis, diena sākas ar saullēktu un beidzas ar saulrietu, nav nekādas steigas. Kaut ko nepadarīji šodien, nav jāuztraucas — izdarīsi rīt. Un kādēļ lai vispār kaut ko darītu vai smagi strādātu, ja vari visu dienu gulēt okeāna krastā zem palmām vai plunčāties kristāldzidrā ūdenī un, protams, ēst, turklāt ļoti daudz. Tāda dažos vārdos ir havajiešu dzīve, un tā ir vienkārši kolosāla. — Kāds ir nozīmīgākais ieguvums, dzīvojot Havaju salās? — Personīgo ieguvumu, pavadot 14 mēnešu šādā vidē, ir vairāk, nekā spēju nosaukt, bet noteikti varu izcelt trīs nozīmīgākos. Iegūtie draugi un nodibinātie sakari, iegūtās valodas un biškopības zināšanas. Šīs trīs lietas ir nenovērtējamas. Pats neaizmirstamākais mirklis bija vērot sarkanu lavu plūstam okeānā — uz salas ir viens no nedaudzajiem aktīvajiem vulkāniem pasaulē.
No Francijas uz Austrāliju— Kurās valstīs vēl esat bijis un kā nokļuvāt Autrālijā? — Pēc darba Havaju salās devos uz Franciju, kur pavadīju sešus mēnešus, strādājot pie biškopja, ar kuru kopā biju darbojies Havaju salās. Vēl dzīvojot Francijā, sāku domāt par došanos uz Autrāliju, bet īsti nezināju, ko un kā. Tā kā pastāvīgi uzturēju kontaktus ar cilvēkiem, ar kuriem biju kopā dzīvojis un strādājis Havaju salās, uzzināju par kādu biškopi Austrālijā. Dabūju viņa e — pasta adresi un nosūtīju vēstuli. Pēc sešiem mēnešiem lidmašīna, kurā biju arī es, nosēdās Austrālijas lidostā. Austrālija ir ļoti liela, un tā sadalīta piecos štatos. Es dzīvoju Kvīnslendas štatā, kas ir austrumu krastā, precīzāk — 50 kilometru no Brisbenas, Varvikas pilsētiņā.— Kāda Austrālijā ir attieksme pret biškopjiem?— Ļoti jauka, tiklīdz cilvēki uzzina, ka esmu biškopis, viņu sejas rotā smaids. Biškopība Austrālijā ir ļoti specifiska un samērā reta nozare, tāpēc cilvēki ir priecīgi satikt biškopi un bieži vien piedāvā savu zemi vai fermu kā vietu, kur novietot bišu stropus, tas ir ļoti svarīgi, jo bišu saimes ir jāpārved no vienas vietas uz citu vairākas reizes gadā.— Vai Latvijas bite atšķiras no Austrālijas bites?— Pamatā atšķirības nav nekādas, jo Austrālijas bite ir ievesta no Eiropas. Protams ir dažādu šķirņu un krāsas bites, bet tā jau ir visur. Dzīves cikls gan ir ļoti atšķirīgs — Austrālijas bite noteikti neguļ tik ilgi ziemas miegā kā Latvijas bite.
Dzīvo šodienai— Vai esat apmierināts ar savu dzīvi un vai tā ir tāda, kādu vēlējāties?— Esmu vairāk nekā apmierināts un vienmēr esmu bijis, arī tad, kad nebija viegli. Žēlošanās man nav raksturīga. Neatceros, ka būtu iztēlojies, kāda varētu būt mana dzīve, esmu reālists un dzīvoju šodienai, jo zinu, ka rītdiena var nepienākt. Nekādus nākotnes plānus nekaļu. Protams, nekad nebūtu domājis, ka būšu profesionāls biškopis, kurš apceļo pasauli, bet tā iznāca, un par to varu pateikties tikai un vienīgi sev. Kas var būt labāks par to, ja vari darīt to, kas tev tiešām patīk un sagādā prieku!— Interesantākais cilvēks kādu esat saticis?— Šis jautājums man liek mazliet padomāt, jo šo gadu laikā esmu saticis ļoti daudz dažādu cilvēku. Bet interesantākais? Tas noteikti ir vecais vīrs vārdā Veins. Viņu satiku Havaju salās. Veins ir gados vecāks vīrs, kurš kādreiz jaunībā nodarbojās ar dziļūdens niršanu. Kādu dienu, nirstot ļoti dziļi, viņš uzpeldēja pārāk ātri, un tas smagi traumēja viņa veselību. Kopš tās dienas viņš neizjūt nekādas temperatūras maiņas. Viņs nekad nevalkā kreklu, lai arī kurp ietu. Turklāt Veins izsmēķē piecas cigarešu paciņas dienā, cigarete viņa pirkstos ir kā pielīmēta.
Pie bitēm šortos un kreklā— Vai uzskatāt, ka par bitenieku nevar būt kurš katrs, ka bitenieki ir īpaši cilvēki?— Pilnīgi noteitkti. Es pat domāju, ka par bitenieku ir jāpiedzimst. Lielākā daļa cilvēku nevar būt bitenieki tieši bišu dzēlienu dēļ, jo tie sāp un dažreiz pat ļoti, sāpes kļūst par ikdienas sastāvdaļu. Īpaši siltajās zemēs, kur karstuma dēļ bitenieki strādā šortos un krekliņā, diez vai Latvijā to kāds dara? Biškopība nav tikai profesija vai vaļasprieks, tas ir dzīvesveids, kuram ne katrs varētu pielāgoties. Biškopjus vieno dažādas īpašības, piemēram, lēnīgums. Biškopji nesteidzas, kaut ko nepadarīji šodien — izdarīsi rīt, viss var pagaidīt, biškopjiem ļoti patīk aprunāties, ja divi biškopji satiekas ceļa malā, saruna var ilgt vairākas stundas! Un mēs vienmēr esam laipni un labestīgi, protams, mums visiem piemīt bites čaklums. Esmu biškopis un ar to ļoti lepojos!— Vai ir vēl lietas, ar kurām esat aizrāvies?— Protams, ir lietas, ko patīk darīt brīvajā laikā. Tas noteikti ir okeāns, lieli viļņi un sērfošana, kopš dzīves Havaju salās tas kļuvis par manu galveno vaļasprieku, kura dēļ citas lietas tiek pastumtas malā, dažreiz pat bites. Man nav lielākas baudas, kā sērfot lielos viļņos, jau kopš bērnības ūdens mani ir aizrāvis, un tas man dod milzīgu adrenalīna devu, jo nodarbe ir samērā bīstama. Es dodos ūdenī, kad pludmales tiek slēgtas un cilvēkiem nav ieteicams būt ūdenī. Atskatoties uz pagātni, kā es augu Latvijā un kā cilvēki šodien tur dzīvo, domāju, ka ikviena diena manā dzīvē ir interesanta, jo tās ir tik ļoti atšķirīgas. Būt citādam un darīt lietas atšķirīgi — tas ir interesanti, un man tas ļoti labi izdodas. Pats galvenais — manā dzīvē nav divu vienādu dienu, katru dienu varu darīt kaut ko citu un apgūt kaut ko jaunu. — Un kā ar nākotni? Vai domājat atgriezties Latvijā?— Latvijā ciemojos katru vasaru. Tā ir mana dzimtene un manas mājas, es vienmēr te atgriezīšos, bet šobrīd nespēju pateikt, uz cik ilgu laiku un vai uz palikšanu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Dzīves skola ir labāka par tūkstoš latu skolas soliem”

Kategorijas