Galvu augšā un uz priekšu!

2009. gada 26. septembris 00:01

151

“Lai cik grūti iet, galvu augšā, un pārējais lai lido pa gaisu! Kāpēc staigāt nodurtu galvu, ja var iet ar paceltu?” smej Pēteris Bieriņš no Aiviekstes pagasta. Mundrais un dzīvespriecīgais kungs teju svinēs 80 gadu jubileju.

Patīk ņemties ar dzelžiem
“Es jau esmu vienkāršs lauku cilvēks,” pa tālruni teic Pēteris Bieriņš. Kad ierodamies, sētā mūs sagaida pats saimnieks un taksītis Maksis, kurš esot kārtīgs suņuks. Viens cits gan bijis nerātnis — meklēdams kurmi, vai visu dārzu izracis un arī riepās kodis.
Saimnieks izkāpj no sava auto — tas vajadzīgs darbam. Zemnieku saimniecībā ir 36 hektāri zemes, tajā skaitā 14 hektāru meža, un daļa tā stiepjas gar dzelzceļa malu. Mežs vairākkārt dedzis, bet atjaunošana prasa daudz darba. “Esmu traktorists, šoferis, galvenais mehāniķis, zāģēju, daru visu ko, ļoti patīk ņemties ar dzelžiem, bet daudz nevaru padarīt — pastrādāju, atpūšos un atkal strādāju. Kādreiz kopām govis un cūkas, bet tagad lopu vairs nav, jo pirms četriem gadiem man bija sirds operācija,” stāsta saimnieks.
Pēteri vairākās paaudzēs
“Mans tēvs piedzima 1899. gadā, es —1929., bet dēls —1969. gadā, un visi esam Pēteri Bieriņi,” stāsta jubilārs.
Tēva dzimtā puse ir Kalsnavā, tur arī Pēteris piedzimis, bet te, Pļaviņās, ir mātes dzimtās mājas.
Kas tik vien dzīvē ir pieredzēts! Būtu daudz ko stāstīt. Kara laiks, vācieši, krievi, fronte, izsūtījums kopā ar ģimeni Sibīrijā.
Tomēr, atceroties bijušo, jubilāra stāstījumā dzirkstī enerģija un optimisms, asaras acīs sariešas, vien atceroties kareivjus ar durkļiem un 1949. gada marta izsūtījuma dienas...
Uz Sibīriju ar akordeonu
Kad Pēterim bija deviņpadsmit gadu, māte Ziemassvētkos nopirka akordeonu, viņš iemācījās spēlēt un akordeonu ņēma līdzi arī uz Omsku. Ielicis maisā, bet virsū citas mantas.
Spēlējis saviesīgos vakaros un ballītēs, bijis cienījams muzikants. Reiz, beidzis spēlēt vienā vietā, devies uz nākamo, jo jauniešiem gribējies padejot, bridis pa sniegu kurpēs, bet akordeons no krītošā sniega izmircis un, sākot spēlēt, pārplīsis.
Iesauc par prokuroru
“Omskā mēs kopā palikām visa ģimene — abas māsas, es, tēvs un māte, mūs neizšķīra. Sākumā dzīvojām zemnīcā, vēlāk uzcēlām paši savu māju. Strādājām būvbrigādē, cēlām fermas. Pratu krievu valodu un, kad mani saukāja par fašistu, teicu: “Pierādi, ka esmu fašists!”, aizstāvēju arī cilvēkus, kuriem ierakstīja mazāk, nekā viņi padarījuši, un mani iesauca par prokuroru. Izsūtījumā nodzīvojām septiņus gadus, Latvijā atgriezāmies 1956. gadā. Neklātienē Lauksaimniecības tehnikumā Rīgā ieguvu būvtehniķa diplomu un 32 gadus nostrādāju ceļu būvē. Biju meistars, darbu vadītājs, bet par vecāko darbu vadītāju mani gan neiecēla, jo biju izsūtītais. Priekšlaicīgā pensijā esmu jau no 55 gadu vecuma.”
Nākamo sievu noskata vidusskolā
Pēteris apprecējies, kad atgriezies no Omskas. “Ar Rutu vidusskolā mācījos vienā klasē, bija skaista meitene. Viņa izmācījās par skolotāju un visu mūžu nostrādāja skolā. Rutas ģimene bija vienīgā, kas uz Omsku vairākas reizes Ziemassvētkos atsūtīja paciņas. Tā nu esam kopā daudzus gadus,” saka Pēteris.
Patīk dziedāt
Pēteris dažādos pasākumos vienmēr bijis liels dziedātājs. Kādreiz dziedājis Pļaviņu jauktajā korī, vēlāk — senioru ansamblī, tomēr citi dziedātāji nomiruši, un viņš palicis viens pats.
“Kad kultūras nama direktors bija Vilis Stakle, mēs apceļojām daudzas kaimiņzemes vietas, tas bija jauks laiks!” teic seniors.
Attopas zem kravaskastes
Nāves bailes Pēteris piedzīvojis vairākkārt. Kad viņam bijuši kādi pieci gadi, iekritis upītē, tomēr kaut kā ticis laukā. Jau pieaudzis būdams, kopā ar vairākiem vīriem kravas mašīnā braucis vest sienu, kravaskastē bijušas arī dakšas, taču līkumā mašīna apgāzusies. Viens braucējs aizlidojis pa gaisu, otrs pakļuvis zem kravaskastes borta, bet viņš gāšanās brīdī ieķēries kabīnes režģī un attapies zem kravaskastes — ne skrambiņas! Izlīdis pa spraugu un vēlāk visi mašīnu piecēluši.
Reiz izsūtījumā ziemā sasēdušies kravaskastē uz maisiem, mašīna slīdējusi, licies, ka tūlīt gāzīsies, tomēr uz slidenā ceļa noturējusies. Citu reizi Pļaviņās tik tikko izdevies izvairīties no dzelzceļa drezīnas — sarkanais signāls toreiz nav dedzis. “Līdzīgu gadījumu bijis daudz. Esmu dzimis laimes krekliņā!” saka Pēteris Bieriņš.

Staburags.lv ARHĪVS

Galvu augšā un uz priekšu!

Kategorijas